Skaties Patiesībai Acīs》H.S

52

Nogāju lejā pa trepēm uz pirmo stāvu.
Nogāju garām virtuvei,kur mamma atradās un pamanījusi mani viņa pasauca mani.

-Tesa-Mamma noteica,kas man lika apstāties un atgriezties pie virtuves ieejas. Pacēlu vienu uzaci uz augšu vērojot mammu. Viņa nopētīja kleitu un pasmaidīja.

-Uz kurieni tu iesi?-Mamma jautāja vēl joprojām ar smaidu uz sejas. Es paraustīju plecus pati īsti nezinot uz kurieni es ar Zeinu brauksim.

-Es pati īsti vēl nezinu-Teicu uzsmaidot. -Ar ko tu kopā iesi?-Mamma jautāja.

-Ar Zeinu-Atteicu un noskanēja durvju zvans. -Tas drošvien ir viņš-Teicu un mamma pamāja ar galvu. Devos atvērt durvis un atverot tās manā priekšā stāvēja Zeins ar rožu pušķi rokās.

Viņš pasmaidīja dodot man rozes. Es tās paņēmu rokās. -Paldies-Teicu atverot plašāk durvis,lai Zeins varētu ienākt mājā.

-Es drīz būšu atpakaļ,tikai nolikšu puķes un tad varēsim braukt-Noteicu un iesoļoju virtuvē.

Paņēmu vāzi,kur ielēju ūdeni un ieliku puķes. Noliku vāzi ar puķēm uz galdu un izsoļoju no virtuves atpakaļ pie Zeina,kurš ar smaidu sejā mani gaidīja.

-Mēs tagad varam iet-Noteicu un abi izgājām no mājas. Zeins atvēra man vaļā mašīnas durvis. Piesprādzēju drošībasjostu,kad Zeins iekāpa mašīnā un uzsāka braukt.

-Uz kurieni mēs īsti braucam?-Jautāju uzlūkojot Zeinu. Zeins paskatījās uz mani un tad atpakaļ uz ceļu.

-Tu drīz redzēsi,kad nonāksim tur. Esmu pārliecināts,ka tev tā vieta patiks-Zeina teica pasmaidot.

-Kā tu vari būt tik pārliecināts,ka man tur patiks-Jautāju nosmīnot.

-Tur apkārtne ir pārāk skaista,lai tev tur nepatiktu-Zeins atbildēja izbraucot ar roku cauri matiem.

***

Izkāpjot no mašīnas manā sejā parādījās smaids. Zeinam bija taisnība šī vieta patiesi bija skaista. Uzlūkoju restorānu,kur cilvēku šajā laikā nebija ļoti daudz.

-Kur mēs sēdēsim iekšā vai ārā?-Jautāja paskatoties uz Zeinu,kurš tikko pienāca man blakus.

-Seko man-Zeins noteica saņemot manu roku. Es viņam sekoju līdz nonācām pie galdiņa ārpus restorāna.
Apkārt bija strūklakas ar dažādām gaismās tajās atspīdot un dīķis ar ūdens rozēm un apkārt skaistu dārzu.

-Šī vieta patiesi ir pasakaini skaista-Noteicu apsēžoties pie galda kopā ar Zeinu.

-Es zināju,ka tev šeit patiks-Zeins teica plaši pasmaidot,kas lika arī man pasmaidīt.

Drīz vien mums pienesa ēdamkarti. Es pārskatīju piedāvājumu un atradusi to ko es šobrīt no piedāvātā vēlējos,es uzlūkoju Zeinu,kurš bija pievērsies ēdamkartei.

Pēc īsa laika pie mums pienāca viesmīlis pierakstot mūsu pasūtījumus.

-Jēra salāti ar fregolu-Noteicu. Viesmīlis pievērsās Zeinam,kurš tik tikko pacēla acis no ēdienkartes.

-Vistu ar ceptiem kartupeļiem-Zeins noteica noliekot malā ēdamkarti,ko viesmīlis paņēma līdzā ar sevi.

-Kā tu zini par šo vietu?-Jautāju apskatot apkārti pirms pievērsos Zeinam.

-Es ar ğimeni šeit atnācām pavakariņot un šo vietu es nevarēju aizmirst-Zeins teica. Es pasmaidīju pamājot ar galvu.

-Es ar vecākiem arī mēdzām vakariņot šādās vietas-Teicu paskatoties uz savām plaukstām.

-Kas mainījās?-Zeins jautāja saraucit uzacis.

-Viņi tika paaugstināti darbā un gandrīz visu laiku viņi strādā vai arī ir darba izbraukumā uz laiku-Atteicu paskatoties uz Zeinu. Zeins neko nebilda,bet klausījās manī.

-Pirms mēs pārvācāmies uz Ameriku, mēs bieži vakariņojām āpus mājas-Teicu vārgi uzsmaidot.

-No kuras vietas tu pārcēlies uz šejieni?-Zeins jautāja skatoties man acīs.

-Austrālijas-Teicu.

Pēc neilga brīža mums pienesa ēdienu,kuru bijām pasūtījuši. Starp mums iestājās klusums,ko mēs abi izbaudījām,kamēr ēdām.

Kad bijām paēduši es pastūmu šķīvi nedaudz tālāk no sevis un kopā ar Zeinu piecēlos no galda.

-Nāc,es tev kaut ko parādīšu-Zeins teica. Es viņam sekoju no muguras nonākot pie ezera,kur atradās šūpoles.
Zvaigznes un mēnesgaisma atspoguļojās ūdenī,kas skatu padarīja skaistāku.

Es iesēdos šūpolēs,kas bija domātas apmēram četriem cilvēkiem. Zeins iešūpināja un ieleca iekšā blakus man mums abiem vērojot zvaigznes.

-Šeit es dažkārt nāku,lai izvēdinātu galvu no visa-Zeins teica vērojot katru zvaigzni vienu pēc otras.

-Šī ir jauka vieta priekš visa tam-Noteicu pasmaidot uzlūkojot Zeinu, kurš mani arī uzlūkoja.

-Tādēļ es uz šejieni arī nāku-Zeins klusām teica. Es neko vairs neteicu vērojot Zeinu,kurš vēroja mani.

Viņu acīs atspīdēja mēnes,kuru es varēju pamanīt,kas padarīja viņu piemīlīgu.

Zeins iekoda apakšlūpā noslīdot ar acīm uz manām lūpām. Viņš pieliecās man tuvāk un noskūpstīja mani,kas mani atstāja šokā. Es neatbildēju uz skūpstu. Zeins atrāvās no manis izbolot acis.

-Es...piedod es tā nevēlējos-Zeins teica izbraucot ar roku cauri matiem. Es viņu paņēmu aiz krekla apkakles un pievilku viņu sev klāt savienojot mūsu lūpas kopā.Sākumā Zeins bija nedaudz šokēts,bet atbildēja uz skūpstu.

-Tas nekas-Noteicu atraujoties viens no otra. -Zein tu man patīc-Atdzinos un Zeina sejā rotājās smaids.

-Tu man arī patīc-Zeins noteica un pieliecās vēl vienā skūpstā. Es pasmaidīju noskūpstot viņu.

-Es gaidīju uz šo ļoti ilgu laiku-Zeins noteica caur skūpstu un es pasmaidīju apliekot abas rokas Zeinam ap kaklu.