Zīda kristāls {Park Jimin}

1

Es turpināju vienmuļi skatīties ārā pa logu.

- Šodien tu esi klusāka nekā
parasti. - Mana sola biedrene un mana draudzene man čukstēja. Es pagriezos un uzsmaidīju. Tā tiešām bija, es vienmēr smējos, bet šodien tas bija daudz grūtāk nekā parasti.

- Vienreiz visā mācību gadā taču ir arī jāmācas. - Paķiķināju un pagriezos atkal pret logu. Man riebās rutīna, bet šeit es sēdēju skolas solā jau desmito gadu pēc kārtas. Es vienmēr smējos un smaidīju, bet atrodoties mājās nepakustināju ne vaibsta. Es biju viena no tām fake skolniecēm.

Noskanēja zvans. Pēdējā stunda beidzās.

- Hey, nu ko tiksimies pirmdien! - Uzsauca viens no klases populārajiem čaļiem.

- Es caru, ka nē! - Atsaucu pretī itkā jokojot, bet kā vienmēr tas nebija joks. Kopā ar savu draudzeni Stefāniju izgājām no skolas. Vienmēr pēc stundām devāmies uz kādu kafejnīcu, lai nosistu laiku, kad es varēšu braukt mājās. Es nedzīvoju centrā un tas ir vēl viens iemesls kāpēc es ienīstu savu dzīvi.

- Es pirmdien nebūšu skolā. - Noteica Stefānija apsēžoties pie kāda galdiņa. Viņas teiktais mani nedaudz izbrīnīja, jo viņa bija tā kas nekad nekavē skolu, bet es biju tā kas bieži, patiešām bieži kavēja.

- Tiešām? Kas par brīnumiem? - Ķiķināju. Tas nebija jautri, jo tas nozīmēja, ka es bušu viena. Protams es neesmu gluži atstumtā, bet visi tie cilvēki ir vienkārši šausmīgi.

- Es tiekos ar savu puisi. - Meitene klusi teica. Es nedaudz sarāvos no šī teikuma.

- Tad jau tev būs ļoti jautri. - Es neērti pasmējos. Es vienmēr izlikos, ka šī tēma mani neaizskar.

- Gribi varam kopā nobastot. Viņam nebūs pretenzijas. - Stefānija nekad neredzēja, kā es patiesībā jūtos kaut vai viņa zināja mani visu savu dzīvi.

- Nē, es izbojāšu gaisotni. Gan romantisko, gan seksuālo. - Atkal ieķiķinājos. Es pati jutu cik nepatiesi mani smiekli vienmēr skan, bet viņa to neievēroja. Es sēdēju un klausījos viņas runās un ik pa laikam skatījos uz sienas pulksteni, lai ātrāk tiktu prom.

- Labi man jāiet. - Teicu aši apskaujot viņu pirms viņa spēja vēl pateikt kaut vārdu. Pēc tam uzreiz aši izgāju no kafejnīcas, kurai jau pretī stāvēja manu vecāku mašīna. Iekāpu mašīnā vēloties izstāstīt par savu dienu, bet kā vienmēr tētis mani pārtrauca un beigu beigās kā vienmēr es padevos. Kāpēc es vēl joprojām centos?

Atrodoties mājās nespēru kāju ārā no savas istabas. Tā pagāja manas brīvdienas sēžot savā istabā un labi ja divreiz izejot, lai paēstu.

Un tāda bija man rutīna. No rītiem iekāpu sabiedriskajā autobusā un braucu stundu uz skolu. Pēc tam nīku skolā un tad tajā nolādētajā kafejnīcā un tad es nīku savā istabā. Un tā notika no dienas dienā. Katru darbadienu. Katru nedēļu un katru mācību gadu visus šos desmit gadus.

Es jūtos vientuļi. Un kā jau visi cilvēki es dažreiz salūstu. Es zinu, ka citiem ir daudz smagāka dzīve, bet es gribu kaut vienu cilvēku kam uzticēties. Bet viss, kas man ir, ir šī neīstā dzīve no kuras es nevarēju tik laukā.

***

- Ak dievs tie bija tikai pāris nudes nekas liels. - Viņa lielījās un mēs visas ieinteresēti klausījāmies un ķiķinājām.

***

- Nedomā melot un teikt, ka neesi ar viņu gulējusi. - Viņas ķiķināja un es ķiķināju līdz.

***

- Ak dievs esmu tik depresīva šīs pāris dienas. Dzīve ir tik grūta. - Viņa sūdzējās un es saprotoši māju ar galvu.

***

- Beidz taču! - Viņa ķiķinot iesita vienam no klasesbiedriem.

***

- Tu dzirdēji viņi pārgulēja. - Viņas aprunāja un es darīju tā pat.

***

- Zini man nepatīk mans ķermenis. - Viņa teica turot roku uz saviem perfektajiem gurniem, bet šoreiz es klusēju.

***

- Tev ir tik laba dzīve. Es gribētu būt tavā vietā. - Viņa sūdzējās pēc kārtējo strīdu ar savu puisi.