Zīda kristāls {Park Jimin}

7

- Tev pieņēma tur? - Stefānija uzkliedza man.

- Kas tur slikts? - Es nesaprašanā jautāju.

- Kā viņi varēja pieņemt tādu kā tu? - Viņa šausmās iesaucās.

- Un atkal tu uzskati, ka neviens nevar būt labāks par tevi. - Čukstus teicu cerot, ka viņa nedzirdēs.

- Labi. Mums tas ies par labu, ka esi NAK. - Stefānija domīgi teica. Un pēkšņi attaisījās durvis pārbiedējot mūs abas.

- Ko tu pie velna dari? Kas tu tāda esi, lai to darītu? - Jimins pienāca man tuvu klāt. Mana sirds gandrīz apstājās.

- Kas noticis? - Stefānija garlaikoti jautāja.

- Un tu izej ārā. Mums vajag parunāt, divatā. - Stefānija neko neprasīdama uzreiz izgāja laukā no telpas aiztaisot aiz sevis durvis.

- Tu salauzi viņai gan roku, gan degunu. Ko tu pie velna dari? Mēs abi zinām, ka viņa nebija vainīga. - Viņš saķēra manus plecus un piestūma pie sienas. Es visu nakti raudāju atceroties to skaņu, kad viņas kauls salūza. Pāris reizes pat mans kunģis to neizturēja un visu ko apēdu tūdaļ nāca atpakaļ.

- Es to negribēju. Es zināju, ka viņi iznīcinās mani. Bet es negribēju nodarīt viņai ļaunu. - Pāris asaras noripoja gar maniem vaigiem. Es sāku smagi elpot. Es sāku trīcēt.

- Tā ir mana vaina. Es neesmu pelnījusi dzīvot. Man vajadzēja būt viņas vietā. - Es centos ieelpot, bet liekās, ka pasaule man ir atņēmusi jebkādu gaisu. Es sāku mežonīgi censties dabūt savās plaušās gaisu. Es ieķēros Jimina kreklā. Viņa acis bija atmaigušas viņš vairāk nelikās dusmīgs. Man prāts atslēdzās un es vairs neko neuztvēru. Es koncentrējos tikai uz elpošanu.

- Piedod. - Jimins klusi čukstēja. Es nedaudz nomierinājos. Un tikai tagad sapratu, ka viņš ir apskāvis mani un lēnām glāsta manu muguru.

- Man ir jaatvainojas nevis tev. - Mana balss aizlūza. Es centos nesākt atkal raudāt. Kaklā sāpīgi berzējās kamols.

- Bet es gribēju, lai viņi sāpina tevi. Ja es nebūtu to viņiem licis viņi nebūtu likuši tev sist Katrīnas. - Viņš atkāpās no manis. Viņa sejas izteiksme pauda sāpes. Viņš arī nožēloja. Un pēc tam, kad izdzirdēju Katrīnas vārdu manas brokastis nebija apmierinātas. Es sapratu, ka jārīkojas ātri. Pagrūdu Jiminu malā un skrēju pie stūrī stāvošās miskastes. Nokritu ceļos un atbrīvojos no brokastīm.

- Piedod man. Es labāk iešu. - Pateicu Jiminam un devos prom uzrakstot īsziņu mammai, ka jūtos slikti, lai viņa man atbrauc pakaļ. Neilgi pēc tam man novibrēja telefons ziņojot, ka man ir pienākusi īsziņa. Tikai tā nebija no mammas, bet no Jimina.

Chim Chim❤:
Piedod arī tu man. Es pats visu laiku uzbāzos tev. Man vienkārši bija jāpieņem tavs atteikums. Vienkārši tu jau man kļuvi par labu draugu un es negribēju atlaist tevi. Labi es tagad likšu tevi mierā. Uzredzi.

×××

- Ak dievs nopietni? - Ķiķināju.

- A tu domā, ka es jokoju? - To pateicis viņš iemeta man ar frī kartupeli.

- Tu neesi manā gaumē. - Centos izlikties nopietna.

- Mēs esam draugi tu dumiķe. - Viņš maigi iesita knipi man pa pieri. Un mēs abi iesmējāmies. Un par brīnumu mani smiekli nebija mākslīgi, bet īsti.

- Tā tad mēs tomēr esam draugi? - Es smejoties jautāju.

- Protam. Tagad apsoli ka būsim draugi uz mūžu. - Tagad viņš tēloja, ka ir nopietns.

- Nu nezinu gan. Es neizturēšu tevi visu mūžu. - Iesmējos ieraugot viņa tēloti aizvainoto sejas izteiksmi.

- Apsoli taču. - Viņš tieca draudot man ar savu frī.

- Labi, labi. Apsolu. - Ķiķināju apķeroties viņam ap kaklu.

×××

- Kas pie velna? - Nesaprašanā skatījos apkārt. Mēs patiešam bijām draugi. Un viņš lika man pa īstam smieties. Uzreiz uzspiedu uz viņa numuru. Viņš neatbildēja. Es zvanīju vēlreiz un vēlreiz līdz viņš pacēla.

- Ko tu vēlies? - Viņš nogurušā balsī prasīja.

- Es apsolīju, ka mēs būsim draugi uz mūžu un es turu savu solījumu. - Es nezināju ko teikt un centos izveidot normālu teikumu.

- To ko tu neatceriez tas nav noticis. Tu neko man nesolīji. - Viņš vienaldzīgi atbildēja.

- Es atceros. - Iesaucos. Viņš bija pret mani tik labs, bet es visu sačakarēju. Mammas mašīna piebrauca pie skolas.

- Labi man jaiet. Bet es ceru, ka mēs esam draugi. - Nesagaidījusi viņa atbildi noliku. Es pārāk stipri baidījos no tā, ka viņš atšūs mani.