Zīda kristāls {Park Jimin}

18

Mēs visi jautri pavadījām laiku. Viņi dzēra alkoholu, bet es atteicos, jo nejutos īpaši droši šajā kompānija. Jau sāka palikt vēls.

- Labi iesim visi gulēt. - Yoongijs teica pabeidzot jau neskaitāmo alus pudeli. Viņi visi bija iereibuši un man no malas likās ļoti smieklīga viņu uzvedība. 

- Jā, Y/N palīdzi Jiminam aiziet uz jūsu istabu. - Karlīna arī bija iedzērusi, bet ne tik ļoti kā citi. Es tikai paklausīgi pamāju ar galvu un palīdzēju Jiminam piecelties. Jimins laikam bija izdzēris viss vairāk. 

- Viss labi. Es pats varu tik galā. - Jimins teica atgrūžot roku kuru es biju padevusi. Man smaids nedaudz nozuda.  

- Ja, jau tu tā saki. - Klusām gāju aiz Jimina. Viņš nedaudz šūpojās. Viņš pacēla kāju, lai uzkāptu uz pakāpiena, bet pazaudēja savu līdzsvaru un sāka krist. Es ātri noreaģēju palīdzot viņam noturēt līdzsvaru. 

- Tak atšujies no manis, tu kas neredzi, ka es pats varu? - Viņš uzbļāva pagrūžot mani prom no sevis. Es arī pazaudēju līdzsvaru un nokritu.

- Un tev kas nepielec, ka es gribu tev palīdzēt? - Uzbļāvu pretī dusmās novicinot rokas. Kāpēc viņš ir tik neciešams kad iedzer?

- Kas tev pa daļu gar mani? Atšujies vienkārši no manis! - Viņš atkal uzbļāva man. 

- Tu esi tāds kretīns. - Jau klusāk teicu. Es biju tik dusmīga un es jutu, ka tūlīt raudāšu. Ātri aizgriezos. Viņš bija apsēdies uz pakāpienu. Tagad es biju viņam uzgriezusi muguru. Centos novaldīt asaras kuras tecēja.

- Domā man rūp ko tu domā par mani? - Viņš teica tik ļoti aukstā balsī.

- Man rūp viss kas ir saistīts ar tevi, tu muļķi. - Iesaucos strauji apgriežoties. Mani vaigi jau bija slapji. Es klusām šņukstēju. 

- Es sevi tik ļoti ienīstu, ka man rūp tāds kretīns. - Iesaucos caur šņukstiem.

- Tad beidz rūpēt par mani. - Viņš teica pieceļoties un uzejot augšā. Man prātā pat nenāca doma dalīt ar tādu kretīnu istabu. Dīvāns arī ir ērta vieta kur gulēt. Devos atpakaļ uz dzīvojamo istabu un iekārtojos uz dīvānu.  

Kādu laiku es raudāju, bet pēc tam jau ar laiku aizmigu.

- Lūdzams visiem iedzīvotājiem palikt savās mājās. Visas skolas tik uz laiku slēgtas. Drošības dēļ lūdzam visiem nepamest savas mājas vai ēku kurā jūs šobrīd uzturaties. - Pa miegam dzirdēju kā skan televizors. 

Lēnām atvēru acis un uzreiz tās aizvēru, kad spožie saules stari iespīdēja man acīs. Kāds sēdēja dīvānā un turēja manas kājas sev klēpī. Kā es nepamodos no tāda?

- Labrīt. Kā gulējās? - Taehyungs vaicāja pamanot, ka esmu pamodusies. Viņš izslēdz televizoru pa kuru rādīja ziņas un pagriezās pret mani. Dzirdēju kā ārā skaļi svilpo vējš.

- Labi. Un kā tu jūties pēc vakarnakts dzerstiņa? - No šī dīvāna man nedaudz sāpēja mugura. Nedaudz pastaipījos.

- Man viss ideāli. Man nekad nav nekādu seku. - Viņš teica un pasmējās. Ārā atskanēja kāds ļoti skaļš troksnis. Piecēlos jau kājās. 

- Ārā labāk neiet. - Taehyungs teica šoreiz par brīnumu pavisam nopietni. Piegāju pie loga. Ārā taču ir tikai nedaudz stiprs vējš. Kas tur tāds? Piegājusi pie loga biju pavisam izbrīnīta. 

Ļoti daudzi koki gulēja uz zemes. Visi koki ļoti locījās. Apkārt visur mētājās koku zari. Pirmo reizi laikam redzēju tik stipru vēju.

- Ziņās teica, lai labāk nepamet mājas pāris dienas līdz vējš norimsies. Ļoti daudzi cilvēki jau ir cietuši. - Viņš nopietni neteica un es atgriezos apsēsties uz dīvāna. 

- Un cik ilgi mēs nevarēsim tik prom no šejienes? - Jautāju klausoties ārā svilpojošajā vējā. Tikai tagad es ievēroju cik tas tomēr ir skaļš. 

- Nezinu, bet viņi iesaka labāk neiet ārā šajā vējā. Tāpēc pāris dienas nāksies vien palikt te līdz vējš pierims. - Man šī situācija nemaz nepatika. Nemaz, nemaz nepatika. Es cerēju pēc iespējas ātrāk tik prom no šejienes. 

- Labrīt. - Jimins ar galīgi izpūrušiem matiem iekrita dīvāna mums blakus. Taehyungs uzreiz viņam arī pateica labrīt, bet es neērti klusēju. Viņš taču atceras vakardienu?

- Jūs vakar salīgāt vai tomēr ne? - Taehyungs pēkšņi vaicāja. Viņi visu dzirdēja? Es negribu šobrīd par to runāt.

- Kaut kas vakar notika? - Jimins pēkšņi neizprašanā jautāja. Es viņam praktiski vakar pateicu, ka viņš man patīk, bet viņš ņēma un aizmirsa to. Dusmās piecēlos.

- Es eju ēst brokastis. - Dusmīgi noburkšķēju un devos uz virtuvi. Atvēru ledusskapi meklējot kaut ko, ko apēst. Atradusi jogurta kārbiņu izņēmu to. Atvēru atvilktni un paņēmu karoti. Sāki lēnām ēst gardo zemeņu jogurtu.

- Hei, mēs varam parunāt? - Jimins man nedzirdot bija ienācis virtuvē un pārbiedēja mani. 

- Ko tu vēlies? - Jautāju iebāžot vēl vienu karoti ar jogurtu mutē. 

- Piedod par vakardienu. Tae man pastāstīja kas notika. - Viņš runāja un es strauji piecēlos no krēsla uz kura biju sēdējusi. Tas apkrita.

- Ko viņš tev pateica? - Izmisumā jautāju. Es ceru, ka viņš neizstāstīja tiešām visu. Pat to ko es vakar teicu. Kāpēc es vispār kaut ko tādu teicu? 

- Viņš teica, ka mēs sastrīdējāmies. Tu centies palīdzēt, bet es uzvedos kā kretīns. Piedod par to. Un piedod par to, ka tev nācās gulēt uz dīvāna manis dēļ. - Viņš runāja un es piecēlu krēslu, jo tas nozīmēja, ka Taehyungs viņam neko neizstāstīja.

- Es zinu, ka tu vakar virtuvē dzirdēji mūsu sarunu tāpēc biju nedaudz dusmīgs, bet nevēlējos tev tā uzmesties. - Viņš teica neērti kasot pakausi. Viņš arī apsēdās pie virtuves galda.

- Kā tu zini, ka es visu dzirdēju? - Es tiešām domāju, ka neviens neko nenojauta. Un lūk arī iemesls kāpēc viņš mani vakar atstūma.

- Tu esi vienkārši slikta aktrise. - Viņš teica nedaudz iesmejoties. Es tikai tupināju lēnām ēst savu jogurtu. 

- Piedod par to. Man nebija nekādu tiesību noklausīties jūsu sarunu. - Nebiju domājusi, ka šī saruna būs tik normāla. Es tik ļoti nevēlējos to visu apspriest. No ko es tik ļoti baidījos?

- Tae teica, ka tu vakar esot teikusi, ka es tev rūpot. Vai tā bija? - Mana roka sastinga pusceļā. Viņš tomēr pateica to Jiminam. Lūk arī tas no kā es tik ļoti baidījos.

- Jā, bija tāds. - Klusi teicu un uzreiz turpināju ēst jogurtu cenzdamās novērst ar ēšanu savu uzmanību no viņa.

- Paldies tev. - Viņš vēl klusāk teica. Es pacēlu acis pavisam aizmirstot par jogurtu.

- Par ko? - Nesaprašanā jautāju. Par ko viņš runā? Es taču neko labu neesmu izdarīju, par ko viņam vajadzētu būt pateicīgam?

- Paldies, ka tu ienāci manā dzīve. - To pateicis viņš nozuda aiz durvīm. Es šokēta paliku tur sēžam ar savu jogurtu.