- Tavs smaids bija daudz savādāks. Varbūt citi to neredzēja, bet es redzēju cik mirušas likās tavas acis. - Un es biju tik ļoti pateicīga, ka viņš to ievēroja.
- Mēs esam klāt. - Mamma paziņoja apstājoties. Māja izskatījās lielāka nekā mūsēja. Un daudz modernāka.
- Piedod mēs nevaram iet tev līdzi. Mums jāsteidzas, lai nenokavētu, bet mēs tev rīt piezvanīsim. - Tētis teica un uzsmaidīja. Man šis viss likās tik savādi. Es izkāpu no mašīnas un neilgi pēc tam mani vecāki nozuda aiz kāda pagrieziena.
Atvēru uzmanīgi vārtus un iegāju iekšā. Tagad māju varēja labāk redzēt. Māja bija skaista. Beidzot saņemu visu savu drosmi un piezvanīju pie durvīm. Manas rokas trīcēja. Durvis atvēra kāda skaista sieviete.
- Sveika, Y/N. Esmu priecīga beidzot tevi satikt. Nāc iekšā. - Viņa pavēra platāk durvis atļaujot man ienākt. Šis viss likās tik neparasti. Un tik neērti.
- Mani sauc SangHee. Man vīrs bieži nav mājās. Redzēsi viņu ļoti reti. Viņu sauc DongSun. Man ir divi dēli. Ar viņiem es tev ļaušu pašai iepazīties. Tagad nāc parādīšu tavu istabu. - Tik daudz jaunas informācijas. Likās, ka patiešām sapņoju. Vai tad šādi nenotiek tikai filmās. Varbūt mani izjoko?
- Šeit ir tava istaba. - Sieviete norādīja uz baltām koka durvīm un laipni uzsmaidīja man. Pagriezu lēnām durvju rokturi un vēru tās vaļā. Man pavērās skats uz manu jauno istabu. Un pirmais ko es pamanīju bija logs. Viņš bija lielāks nekā tas kurš bija manās mājās.
- Tava mamma teica, ka tev ļoti patīk sēdēt uz palodzes, tāpēc mēs speciāli izveidojam šo. - Viņa stāstīja ieraugot, ka skatos uz logu. Piegāju tam tuvāk. Palodze likās liela. Visa pārēja istaba arī bija skaista, bet es jau zināju, ka es visu laiku sēdēšu uz palodzes. Pagriezos pret sievieti kura stāvēja durvju ailē.
- Liels paldies. - Nočukstēju. Es veselu gadu šeit dzīvošu. Ātrāk jāpierod.
- Vai ir vēl kaut kas? - Sieviete laipni jautāja vēl joprojām smaidot. Apdomāju ko vēlos darīt tagad. Bija jau vēls.
- Es vēlētos ieiet dušā. Kur šeit ir vannasistaba? - Jutos neērti. Es nezināju kur, kas atrodas. Šīs nav manas mājas un es nezinu vai varēšu tik ātri pierast cik gribētos.
- Tev vannasistaba būs jādala ar maniem diviem dēliem. Ceru, ka neiebilsti. Labi nāc parādīšu. - Viņa gāja pa priekšu un es lēnām sekoju līdzi. Vannasistabā bija divas durvis, kas likās dīvaini, bet nodomāju, ka aiz otrām durvīm noteikti ir kaut kāda noliktava.
- Visi tavi produkti jau ir šeit. Jūties brīvi. Pēc tam drošvi vari iet uz savu istabu es pasaukšu vēlāk tevi vakariņās. - SangHee paskaidroja un aizgāja. Viņa likās jauka. Būtu forši, ja man būtu tāda mamma. Viņas diviem dēliem ir paveicies.
Pagaidiet. Viņai ir divi dēli. Ar kuriem man nāksies sadzīvot. Šis būs briesmīgi. Kāpēc viņiem nevarēja būt divas meitas? Bet šā vai tā man grūti iedaudzēties ar jauniem cilvēkiem.
Centos par to nedomāt un izbaudīt savu dušu. Šeit bija ne tikai mani, bet arī vīriešu dušas produkti. Biju pārāk stipri pieradusi pie savas vannasistabas ērtībām. Man bija pašai sava vannasistaba. Tagad man tā ir jādala ar dieviem puišiem.
Izgājusi no dušas un ieskatījos spogulī. Izskatījos šausmīgi. Mani sagaida milzīgas pārmaiņas. Mana dzīve laikam nekad nebūs mierīga. Paņēmu dvieli vēlēdamās tajā ietīties, bet mani pārtrauca kāda skaņa.
Durvis aiz kurām es domāju, ka ir noliktava atvērās. Sabijusies iespiedzos un cik vien ātri varēju absedzos ar dvieli.
- Y/N? - Puisis šoka iesaucās ieraugot mani. Es pati arī biju izbrīnīta. Es nedomāju viņu šeit ieraudzīt.
- Vari aiztaisīt pie vella durvis. - Klusi iesaucos. Es drošvien biju nežēlīgi sarkana. Puisis uzreiz aizvēra durvis. Aptinu ap sevi ciešāk dvieli. Un tikai tad atcerēju, ka man nav maiņas drēbes.
Tā vien gribējās sevi piekaut dēļ tādas muļķības. Savācu savas mantas un atslēdzu durvis. Atvēru nelielu spaugu un paskatījos vai kāds bija gaitenī, bet neviena nebija tāpēc es nolēmu iet uz savu istabu aptinusies tikai dvielī. Tikko biju aizvērusi durvis smagi izelpoju.
- Un kas jūs būtu? - Kāds pajautāja mani pārbiedējot. Kāpēc man šodien tik ļoti neveicas? Pat nevaru nepamanīta tikt līdz savai istabai. Lēnām pagriezos pret runātāju. Biju izbrīnīta.
- Jums vajadzētu apģerbties. - Puisis pateica pakasot galvu un pagāja man garām. Nosarkusi uzreiz devos uz savu istabu. Nu kāpēc man viņi abi bija jāsatiek tik nepiemērotā brīdī.
Ātri uzvilku savas drēbes. Jutos tik ļoti apkaunota. Nespēju noticēt, ka biju sevi tā apkaunojusi.
A/P
Drošvien daudzi no jums nesaprot kā ir izvietota māja. Tāpēc es speciāli priekš jums pat uztaisīju mājas plānu. (Sapratu, ka nu noteikti neko no mājām nesaprotu.) Tāpēc lūdzu piedodiet, ka iznāca tik šausmīgi. Ceru, ka tagad sapratīsiet labāk.
Oops! This image does not follow our content guidelines. To continue publishing, please remove it or upload a different image.
Es gandrīz aizmirsu, ka stāstā nepieminēju vārdus un nācās tos aizmiglot. Varat droši minēt, kas viņi būs. Mīlu❤
