Zīda kristāls {Park Jimin}

4

- Beidzot. - Noburkšķēju iebāžot grāmatas somā. Beidzās pēdēja stunda.

- Šodien mēs stadionā iesim spēlēt futbolu. Tu arī būsi? - Viens no zēniem man jautāja. Varbūt mēs skaitījāmies skolas cacas, bet mēs visas bijām iesaistītas kādā sporta veidā. Es spēlēju futbolu ar Lauru. Sabīne un Stefānija spēlē basketbolu. Katrīna vienīgā spēlē tenisu.

- Nezinu kā pēc tam mājās tikšu. - Dēļ to, ka bijām sportiskas mēs visiem patikām vēl vairāk.

- Neuztraucies mani vecāki kā parasti tevi aizvedīs. - Viss mūsu klasesbiedru pulciņš beidzot izvēlās pa skolas ārdurvīm.

- Labi. Tad davaj tiksimies stadionā pēc pusstundas. - Viens no puišiem iesaucās ejot ar saviem draugiem prom. Mūsu bariņš jau gāja uz stadionu, jo mums nebija kā zēniem drēbes kuras pārvilkt. Šodien nebija sports tāpēc mums nav līdzi sporta tērps. Pārējās trīs kuras nespēlē, kā vienmēr sēdēs tribīnēs. Nezinu kādā jēga, ja pēc tam čīkstēs, ka mēs ļoti garlaicīgi spēlējam.

Šī pusstunda liekas, ka velkas mūžību, jo tikmēr mēs spējam apspriest pus skolu. Un beidzot viņi gāja pie mums. Tribīnēs jau sēdēja daudzi skolasbiedri.

- Nu jūs gatavas? - Uz mums dīvaini paskatījās viens no puišiem. Mēs taču bijām tajās pašās drēbēs. Tā kā bija pavasaris man bija tikai īsi šorti un krekliņš.

- Protams, ka gatavas. Mēs uz jums gaidījām. - Atbildēju pieceļoties un ejot uz laukumu. Sāku iesildīties. Es nebiju lieliska spēlētāja, bet biju tīri ciešama. Es zinu, ka pēc šīs spēles manas kājas būs zilumos kā jau vienmēr. Puiši nekad nezin ko nozīme spert maigi. Ātri sasēju matus cope un biju gatava spēlēt.

***

- Tu šmaucies. - Man uzbrēca vien no skolas futbola komandas puišiem. Viņam riebās zaudēt. Viņi taču bija skolas futbola komandā.

- Es nešmaucos. Tu vienkārši nemāki spēlēt. - Es viņu pagrūdu. Viņa seja bija koši sarkana. Spēle jau bija beigusies un mūsu komanda uzvarēja.

- Es nemāku spēlēt? To saka tā kura šmaucas! - Viņš saķēra mani aiz mana krekliņa apmales.

- Vecīt, kas tev par problēmu? Spēle bija godīga neviens nešmaucās. Samierinies ar zaudējumu. - Vien no manas komandas biedriem beidzot iejaucās.

- Ko tu aizstāvi viņu? Tev viņa patīk? Varbūt jūs guļat. - Šoreiz viņš mani pagrūda. Es nokritu uz dibena nosmērējot savas drēbes ar zāli.

- Kas tev šodien uznācis? - Abi puiši sametās kopā vicinoties ar kulakiem. Nebiju domājusi, ka dēļ mani izveidosies kautiņš. Manā virzienā no tribīnēm skrēja trīs meitenes, bet Laura jau man blakus tupēja.

- Hej, ja jūs tulīt pat neizbeiksiet es direktoram likšu jūs izmest no
skolas. - Stefānija uz to bija spējīga. Uzreiz pēc viņas pavēles abi džeki beidza savu kautiņu.

- Es jums vēl atriebšos. - Un tā ar pārsistu lūpu un sarkanu vaigu viņš paķēra savu somu un devās prom.

- Tā bija slika ideja ar viņu strīdēties. Viņam bija jaaizved mani mājās. - Teicu beidzot pieceļoties kājās.

- Gan jau vēl kāda aizvedīs tevi mājās. Tu patīc daudziem puišiem. - Laura noteica un mēs jau atkal ķiķinājām. Un es nepamanīju, ka kāds man stāvēja blakus līdz viņš mani jau vilka aiz rokas prom no visiem.

- Ko tu dari? - Es jautāju nemaz nezino, kas viņš ir.

- Nomierinies. Es aizvedīšu tevi mājās. - Un atkal viņš. Ko viņš grib no manis? Un tā mēs kādu laiku klusumā gājām līdz viņa mašīnai.

- Sēdies. - Viņš teica atverot man mašīnas durvis.

- Kā es varu zināt, ka varu tev uzticēties? Ja nu tu mani aizved kaut kur un izvaro? - Teicu to itkā jokojot, bet tajā pašā laikā ne.

- Tu pati taču apsolījies kļūt par manu draugu. Nu tad laiks uzticēties. - Viņš teica plati smaidot.

- Es apsolīju? - Jautāju iesēžoties mašīnā.

- Pārdomāji? Tagad jau ir pa vēlu, lai atteiktu. - Aiztaisot mašīnas durvis viņš teica.

- Es neatceros tādu. Es tajā nedēļā biju slima tāpēc daudz ko neatceros. - Man tiešām padevās melot, bet izskatījās, ka viņš man netic.

- Drīzāk varētu teikt tu biji salietojusies. Likās, ka tu biji pārāk daudz narkotikas lietojusi. - Es uz viņa dīvaini paskatījos un viņš iesmējās.

- Pastāsti, kas notika un es pastāstīšu, kas notika tajā nedēļā. Sarunāts? - Es nebiju gatava kādam stāstīt, ka es pardozēju ar zālēm.

- Kā es varu zināt, ka varu tev uzticēties? Ja nu tu izstāsti visu
skolā? - Es tiešām viņam neuzticējos, tā pat kā visiem cietiem manā skolā.

- Paskaties savā telefonā zvanu žurnālā. - Es uzreiz atbloķēju savu telefonu un iegāju zvanu žurnālā. Katru nakti tajā nedēļa es vairāk nekā stundu norunāju ar kādu kurš man bija saglabāts kā "Chim Chim❤"

- Tas esi tu? - Jautāju rādot viņam savu telefonu.

- Jā. Redzi mēs satuvinājāmies. Un tu man uzticējies tad. Tāpēc tagad tu arī vari man uzticēties. - Es nezin kāpēc, bet es piekritu.

- Labi. Kā tevi sauc? - Mēs vēl joprojam sēdējām pat nepielaistā mašīnā.

- Ak dievs, tu pat nezini man vārdu? - Puisis izlikās aizvainots. Es beidzot nedaudz iesmējos, bet tie nebija mani īstie smiekli. Kā jau parasti.

- Jimins. Mani sauc Jimins. - Viņš teica un uzsmaidīja man.

- Labi Jimin. Es tev vēl neuzticos tāpēc tev vajadzētos justies īpašam, ka es tev tagad visu šo stāstīšu. Nevaru noticēt, ka es to tiešām darīšu. - Un vēl vairāk mani izbrīnīja tas, ka viņš paņēma manu roku savā rokā.