Zīda kristāls {Park Jimin}

10

Kamēr gājām Jungkooks ar mani runāja. Tas bija nedaudz pat dīvaini, jo viņš nebija runīgs. Un tik draudzīgs. Viņš vēljoprojām turēja mani aiz rokas itkā domādams, ka es varētu kuru katru brīdi aizmukt. Viņš skatījās uz mani un kaut ko teica. Es vienkārši gāju un skatījos uz savām kājām. Vienu brīdi es gāju, bet nākošajā jau kritu. Jungkooks krita un pavilka mani līdz.

- Jungkook es tevi... - Nepabeidzu teikumu šokēti skatoties un Jungkooku.

Viņš gulēja virsu Jiminam.

Abu puišu lūpas bija savienotas.

Paskatoties uz viņu lūpām jutu, ka nosarkstu. Novērsu skatienu un centos nedomāt pat to ko tikko redzēju. Jutu cik karsti bija mani vaigi.

- Jungkook tak vācies nost no manis. - Jimins izklausījās dusmīgs. Paskatījos uz abiem puišiem. Un viņi arī bija sarkani. Jungkooks sēdēja noliecis galvu, bet Jimins skatījās uz viņu.

Nezinu kāpēc, bet es iesmējos. Un tagad abi paskatījās uz mani ar dusmīgu skatienu.

- Piedodiet. - To pateikusi ieelpoju un centos nesmieties, bet jau pēc mirkli es atkal smējos. Un atkal par brīnumu smiekli bija īsti.

- Y/N! - Abi puiši reizē iesaucās. Viņi abi bija sarkanai kā bietes.

- Es nekad nebiju redzējusi dzīvē kā divi džeki bučojas. - To pateikusi atkal sāku smieties. Un jau pēc kāda laika mēs visi smējāmies un vārtījāmies pa celiņu.

Man telefons sāka vibrēt es pāris reizes ieelpoju un atbildēju.

- Kur tu esi? Tu zini cik pie velna ir pulkstens? - Mana mamma uzreiz uzbļāva un man vairs smiekli vispār nenāca.

- Esmu netālu no skolas. Tulīt būšu tur. - To pateicu uzreiz piecēlos ātri atvadījos un skrēju uz skolu. Drīz vien biju tur un uzreiz iekāpu mašīnā. Mamma izskatījās dusmīga.

- Mums vajag tev kaut ko svarīgu pateikt. - Mamma sēdeklī pagriezās uz manu pusi.

- Mums piedāvā darbu citā valstī. - To pateikusi viņa nedaudz pasamidīja.

- Forši. Un kur tas ir? - Es ieintresēti jautāju. Man vairs te nav ko zaudēt tad kāpēc, lai nepārceltos uz citurieni.

- Uz Amēriku. - Tagad tētis to pateica. Viņi abi ieraudzīja manu lielo smaidu uz sejas un liekas, ka paši pārstāja samidīt.

- Ka noticis? - Apjukusi prasīju. Tas taču ir labi. Mamma taču priecājās sākumā. Ta kur ir problēma?

- Tu paliksi šeit. - Mamma drūmā, bet stingrā balsī teica. Mans smaids uzreiz pazuda. Kā viņi var aizbraukt un atstāt mani šeit?

- Mēs mēnesi domājām ko darīt. Palikt vai ņemt tevi līdzi vai tomēr atstāt. Un cilvēki kam pieder firma Amērikā piekrita paņemt atbildību par tevi. Un tāpēc tu dzīvosi tagad pie viņiem. - Tētis visu lēni paskaidroja un abi ar skumju skatienu skatījās uz mani.

- Un cik ilgi? - Spēlējos ar sava krekla malu un nemaz negribēju skatīties saviem nodevīgajiem vecākiem acīs.

- Kontrakts ir uz gadu. Ja viss izdosies tad mēs varbūt atjaunosim kontraktu pēc gada. Bet mēs brauksim pie tevis ciemos. - Pirmos reizi pēc ilga laika vecāki pievērsa man uzmanību un tā pat tā nebija tāda uzmanība, kuru es gribētu.

- Un māsas? Kāpēc viņas negrib mani paņemt? - Viņas bija manas māsas, bet es nekad neesmu bijusi ar viņam tuva. Es viņas praktiski nepazinu. Mēs gandrīz esam sveši cilvēki, bet viss kas mūs savieno ir mūsu vecāki.

- Tu zini viņas dzīvo citā pilsētā un mēs negribējām tevi izņemt no skolas. Un turklāt viņām jau ir sava dzīve. - Es vienkārši nesapratu, kas tur tik grūts izņemt mani no skolas un ņemt līdz uz Amēriku.

- Visas tavas mantas šodien jau pārvedām uz tavu jauno māju. Mēs šodien vakarā izlidojam. - Es vairs vispār neko nesapratu. Šo visu bija tik grūti aptvert.

- Un jūs man pasakat pēdējā brīdī? Zinot jūs es nebrīnītos, ja jūs aizlidotu pat nepasakot man. Jūs esat vienaldzīgi pret mani. - Es biju dusmīga. Varbūt viņi nepievērsa man uzmanībun, bet man vismas bija mājas un ģimene, bet tagad man viņi pat to atņem.

- Tu mums rūpi, tāpēc mēs tik ilgi lēmam ko darīt. Mēs meklējām kādu kurš varētu par tevi parūpēties. Un šie cilvēki pie ko tu dzīvosi ir ļoti labi. Viņi pat palīdzēja meklēt, kur tevi atstāt līdz paši piedāvāja tevi atstāt pie viņiem. Es domāju, ka tev pie viņiem patiks. - Mamma teica un pielaida mašīnu.

- Labi vedīsim tevi uz tavām jaunajām mājām. - Mamma pateica un sāka braukt. Es tik ļoti centos nesākt raudāt. Skatījos ārā pa logu un cerēju, ka šis viss ir sapnis un es tūlīt pamodīšos.