Zīda kristāls {Park Jimin}

21

04:15
Stefančīts♥️:

Kleida draugs man visu izstāstīja. Viņš pateica arī to, ka Kleids bija ar tevi, jo tu tikai gultā biji laba.

04:16
Stefančīts♥️:

Piedod. Es tev neticēju. Es vēl visu laiku tev berzēju acīs mūsu attiecības.

04:16
Stefančīts♥️:

Tu vairs neesi NAK. Piedod. Es zinu arī to, ka Katrīna nebija vainīga.

04:18
Stefančīts♥️:

Es nekad īsti neuzvedos kā tava draudzene. Bet zini tu man biji svarīga. Tu man vēl tagad esi. Piedod par visiem šiem mēsliem kuros iepinu tevi. Es sapratu, ka NAK darbība vispār ir nepareiza. Tāda NAK vairs nepastāv.

04:19
Stefančīte♥️:

Piezvani man kad izlasi šis ziņas.

Izlasot visas ziņas sēdēju uz zemes asarās. Es domāju, ka viņa mani ienīst. Un man pašai dažreiz likās, ka ienīstu viņas. Bet mēs no mazotnes turējāmies kopā. Mēs bijām kā īstas māsas. 

Uzspiedu zvanīšanas pogu un dzirdēju pīkstienus. Pēc trešā izdzirdēju Stefānijas kluso balsi.

- Y/N? - Izdzirdot viņas balsi asaras tecēja kā neapturama straume. Pēc pāris sekundēm arī viņa otrpus klausules sāka šņukstēt.

- Stefānij. - Starp šņukstiem beidzot izmocīju.

- Y/N būsim tās labās draudzenes kuras mēs bijām? Tikai šoreiz es  apsolos mainīties. Es nebūšu tā neīstā meitene kas biju. Piedod, ka tik vēlu sapratu cik šausmīgs cilvēks es esmu. - Viņas balss bija aizkritusi un tik klusa no raudāšanas.

- Stefānij piedod arī tu mani. Ja es nebūtu iesitusi Jiminam šis viss nemaz nebūtu sācies. Es tagad nebūtu šeit iesprūdusi šajā nolādētajā mājā kopā ar NAK. Es tik ļoti ilgojos pēc mums. Pēc to cik bezrūpīgas mēs bijām. - Pēc mana teiktā bija neilgs klusums kura laikā mēs abas centāmies pārstāt raudāt.

- Kopš šī brīža mēs atkal esam nešķiramas draudzenes. Y/N un Stefānija. Nekāds nolādēts Kleids kurš ir nolādēts babņiks nestāsies mums ceļā. Tikai tu un es. Kopā laimīgas kā vēl nekad. Kur tu esi? - Viņa beidzot izklausījās priecīga kaut vai tāpat pāris reizes nošņkustējās.  

- Esmu Jungkooka kaut kādā mājā. Un ārā ir milzīga vētra. Kad tā norimsies tikšu beidzot mājās. Es tajā NAK nemaz neiederos. Es esmu paredzēta tikai draudzībai ar tevi. - Beidzot mēs abas ķiķinājām kā kādreiz. 

- Tik ļoti žēl, es jau gribēju pidžamā un ar noraudātām acīm, basām kājām kā traka skriet pie tevis. Vismaz tu izglābi mani no šī apkaunojuma. - Viss atgriežas kā tam ir jābūt. Bet... NAK vairs nav. Ko viņi tagad darīs?

- Stefančīt parunāsim vēlāk man japarunā ar pārējiem par šo situāciju. - Aši atvadījāmies un es kādu mirkli vienkārši sēdēju tur pat uz grīdas smaidot. Viss beidzot ir labi. Noslaucīju jau tā nožuvušās asaras un beidzot piecēlos.

Devos pie pārējiem. Viņi sēdēja uz paklāja pretī kamīnam. Priecīgi čaloja. Vai es esmu spējīga sabojāt šo mirkli?

- Y/N. Sēdies. - Karlīna ieraudzījusi mani stāvam uz sliekšņa aicināja man apsēsties norādot uz tukšo vietu uz paklāja. Blakus Jiminam.

Lēnām aizgāju. Vai tiešam tas ir tā vērts? Nav vairs NAK tagad visi viņus ienīdīs. Viņiem vairs nebūs nepieciešamība viņiem pielīst. Viņi tiks sagrauti. Viņi turpināja čalot. Es sēdēju iegrimusi savās domās. 

- Viss labi? - Jimins iebakstot man ribās vaicāja. Kādu mirkli stāvēju klusi. Es taču nevaru pateikt, ka nekas nav labi. 

- Jungkook mums vajag parunāt. - Iesaucos strauji pieceļoties. Devos uz durvju pusi gaidot Jungkooku. Nonācām viņa istabā. Nervozi staigāju turp un atpakaļ.

- Ko tu vēlējies teikt? - 

- Tu jau zini? Stefānija tev teica? - Uzmanīgi jautāju gadījumā ja nu viņš arī vēl nezin.

- Stefānija jau man vakar pateica. Un nē pārējie neko nezin. Pēc tam kad aizbrauksim. Tajā pašā dienā es visiem reizē visu pateikšu. - Viņš itkā lasīdams manas domas uzreiz atbildēja uz visiem maniem jautājumiem. 

- Man tiešām ļoti žēl. - Beidzot apstājos istabas vidū. Man nav nekas kopīgs ar viņiem. Bet es nevēlējos, lai viņi ir salauzti.

- Tā nav tava vaina. Turklāt mēs paši izvēlējāmies būt NAK zinot arī to, kas būs pēc tam kad vairs tas nebūs. Kaut vai mēs ļoti cerējām, ka tā tas nebūs. Mēs visi kļuvām tik tuvi draugi. Tas ir galvenais. Mēs arī iepazinām tevi. Un Jiminam beidzot kāda iepatikās. - Mani vaigi nemanot bija jau sarkani.

- Jūs esat visi forši, bet es neiederos starp jums. Man arī bija liels prieks iepazīt jūs. Bet pēc tam, kad mēs atgriezīsimies es vēlos palūgt, lai mēs neesam draugu attiecībās. Protams es jūs sveicināšu un pajautāšu kā jums iet. Bet nekas vairāk. - Es vienkārši gribu atgriezt visu kā tas bija pirms tam.

- Protams. Tikai lūdzu nesalauz mūsu Jimina sirdi, jo viņa sirds tā ir salauzta. Jūs dzīvojat kopā. Parūpējies par viņu. - Mēs apskāvāmies. Notecēja viena vientuļa asara. Jungkookam to nemanot noslaucīju.

- Labi pietiks iesim labāk pie pārējiem. - Viņš paziņoja izbeidzot mūsu apskāvienu. Devos aiz viņa prom no šīs istabas. Vairs nekāda raudāšana. Jāatstāj kopā šie pēdējie mirkļi laimē.

Ieejot istabā visi lūkojās uz mums. Šoreiz es smaidīju. Pēdējie mirkļi un es būšu atpakaļ savā realitātē.