Zīda kristāls {Park Jimin}

23

Pamostoties tik labi izgulējusies es nebiju jau sen. Bet es gribēju gulēt vēl, man bija tik ļoti ērti, ka es nemaz nevēlējos celties.

- Beidzot pamodies? - Jimins jautāja noglaužot manu galvu. Es pacēlu savu galvu, lai varētu paskatīties uz viņu. Viņš maigi smaidīja skatoties uz mani. 

- Es negribu celties, gribas vienkārši gulēt ar tevi šeit visu atlikušo dzīvi. - To pateikusi piespiedu savu vaigu pie viņa krūtīm un apskāvu viņu ciešāk. Es skaidri varēju dzirdēt viņa sirdspukstus. Viņš atstutēja savu galvu pret manu.

- Es zinu. Es arī labprāt šeit vēl gulētu ar tevi, bet ir jau pusdienlaiks. Jungkooks teica, ka mēs pēc stundas braucam mājās. Iesim paēst kaut ko pirms dodamies ceļā. - Viņa balss bija tik maiga un es vēl vairāk nevēlējos celties.

- Es uztaisīju jums brokastis vai pusdienas. Kas kuram tuvāks. - Yoongija balss bija dzirdama aiz durvīm. Mēs laikam nebijām vienīgie kuri bija saldi gulējuši.

- Ejam iztīrīt zobus, lai varam doties paēst. - Paklausīju viņa teiktajam un devos viņam līdzi uz vannasistabu. Un pēkšņi es atcerējos reizi, kad viņš iegāja vannasistabā kamēr es biju tikai dvielī. No manām lūpām izspruka smiekli.

- Par ko tu smejies? - Jimins skatījās spoguļa atspūlgā un tīrīja zobus.

- Atceries kā mēs pirmo reiz satikāmies tavā mājā? - Mēs abi atspūlgā skatījāmies viens uz otru. Viņš domīgi lūkojās nesaprasdams kāpēc es to jautāju.

- Tu vilki mani uz vakariņām. - Viņš beidzot atbildēja.

- Nē, pirms tam mēs jau satikāmies. Tu iegāji vannasistabā kamēr es bij jau tur. Sākotnēji es pat nezināju, ka tas esi tu. - Mēs abi bijām beiguši tīrīt zobus, bet turpinājām saskatīties atspūlgā. Viņš bija izbrīnīts.

- Es pavisam par to aizmirsu. Tikai neuztraucieties es no šoka neko neredzēju. - Viņš teica nosarkstot un aizgriežoties pretējā virzienā. Iesmējos redzot cik neērti viņš jutās.

Mēs abi kopā devāmies lejā, kur dzīvojamā istabā jau visi sēdēja un ēda. Bija ieslēgts televizors. Visi skatījās filmu un čaloja. Mēs iegājām virtuvē paņēmām savas porcijas un devām pie pārējiem. Un tagad es vairs nebij pārliecināta vai gribu viņus visus pamest. Varbūt sākuma man viss likās tik briesmīgi.

Iepazītot viņus labāk es sapratu, ka viņi nemaz nav tik slikti cilvēki. Kopā ar viņiem man ir jautri. Viņi visi ir smieklīgi. Un es vairs nejūtos pārliecināta vai vēlos atgriezties pie draudzības ar Stefāniju. Varbūt iegūt jaunus draugus nemaz nav tik slikta doma.

- Hei, y/n mēs varam parunāt? - Jungkooks jautāja redzot, ka esmu pabeigusi ēst. Viņš aplika man ap pleciem roku un mēs devāmies nolikt trauku izlietnē un tad devāmies uz viņa istabu.

- Kaut kas atgadījies? - Uzreiz jautāju pēc tak, kad ērti iekārtojos uz gultas malas.

- Es būtu ļoti pateicīgs, ja tu varētu ierasties ar mums kopā pie pārējiem. Tu taču kļuvi arī vien no galvenajām, tāpēc vai tu varētu būt tā, kas viņiem to paziņos. Es nezinu vai pats to spēšu. - Viņš smaidīja ar ļoti skumju smaidu. Es nezinu vai esmu spējīga sāpināt visus šos cilvēkus.

- Protams. Es palīdzēšu cik varēšu. Esmu tevi iepazinusi šajās pāris dienās, es būtu bijusi laimīga tevi iepazīt citos apstākļos. Jūs visi man esat palikuši tuvi. Un es sāku pārdomāt par domu beigt ar jums kontaktu.

Jūs liekat man smieties un tas ir viss, kas draudzībai ir vajadzīgs. - Jungkookam notecēja vientuļa asara, kuru viņš uzreiz noslaucīja nevēloties rādīt savu vājo pusi. Nevaru iedomāties cik viņam šis viss ir smagi.

Piegāju viņam klāt un ievilku viņu apskāvienā. Centos viņu nomierināt, bet nu jau viņš šņukstēja.

- Viss būs labi. Es darīšu visu, kas ir manos spēkos, lai jūs pasargātu. - To sakot glaudīju viņa galvu. Tas bija grūti, jo viņš bija daudz garāks par mani. Pēkšņi strauji atvērās durvis.

- Vai beidzāt runāt? Mums laiks braukt. - Jimina balss uz beigām palika klusāka. Viņš tikai lūkojās uz mums. Un tad es sapratu, ka esmu vēl apskāvusi Jungkooku. Ātri atravos.

- Mēs varam nedaudz pagaidīt, tāpēc nāc uz viesistabu kad esi gatavs. - Saspiedu viņas roku pirms to atlaidu. Es un Jimins devāmies prom atstājot istabā Jungkooku vienu.

- Ko jūs tur darijāt? - Jimins izklausījās jau atkal dusmīgs. Bet viss par ko es spēju domāt ir kā man pasargāt šos cilvēkus.

- Mēs apspriedām kaut ko saistībā ar NAK. - Man arī gribējās raudāt, bet es to nevaru pieļaut. Es neesmu vārgule. Es apstājos pagriežoties pret Jiminu. Viņš apstājās un pārsteigts lūkojās uz mani. Es piegāju viņam klāt un apviju savas rokas ap viņa vidukli.

- Kas notika? - Viņš jautāja, bet es klusēju. Viņš bija tik silts. Tas palidzēja man nomierināties. Aiz mums bija dzirdami soļi. Jungkooks pagāja mums garām.

- Ejam? - Jimins paņēma manu roku un mēs kopā gājām uz mašīnu. Visas mantas jau bija savāktas. Visi gaidīja.

- Hei, es varu sēdēt Taehyungam klēpī, lai jūs varat šoreiz normāli pasēdēt. - Karlīna teica ieraugot, ka ejam uz mašinas pusi. Ārā vēljoprojām bija vēs vējš, bet vismaz tas nebija tik stiprs.

- Viss labi, sēdēsim tā pat kā ieprikš. - To pateicis Jimins apsēdās priekšējā pasažiera sēdeklī un lūkojās uz mani. Es uzmanīgi iesēdos viņam klēpī. Vismaz šoreiz es nejūtos tik neērti. Lai gan man tā pat ir diezgan neērti.

- Nu ko, braucam! - Jau sajūsminātā balsī teica Jungkooks, kas lika arī man pasmaidīt. Jimina deguns atdūrās pret mana kaklu. Viņa elpa kutināja manu kaklu. Es klusi iesmējos.

- Es varu? - Viņš klusu nočukstēja viņa lūpām atrodoties vien pāris milimetrus no manas kaklu ādas. Visas manas spalviņas sacēlās. Es tikai viegli pamāju ar galvu un gaidīju, ko viņš vēlas darīt?

Pēkšņi es jūtu cik maigi viņa lūpas pieskaras manai tagad jau ļoti jūtīgai kakla ādai. Es ieķeros viņa plecā, lai nostabilizētu sevi. Pēkšņi es ievēroju cik kluss ir mašīnā. Es pacēlu acis un paskatījās uz aizmugurē sēdošajiem. Mūsu acu skatieni sastapās.

Es uzreiz atrāvos nedaudz arī pastumjot Jiminu nost no manis. Man vaigi tagad noteikti ir koši sarkani. Cik apkaunojuši. Paskatījos ātri uz Jiminu un viņš nesaprata, kāpēc viņu atstūmu.

- Mēs esma mašīnā ar taviem draugiem. Viņi visi skatās uz mums. - Cik vien klusi varēju iečukstēju viņam ausī. Viņa roku maigi glāstīja manu augšstilbu. Un pēkšņi es jutu cik šeit ir karsti.

- Ja paši nevar tādu pieredzēt, tad lai izbauda skatu. - Un viņa lūpas atgriezās pie mana kakla. Es jutu kā viņš sūc manu ādu. Es vairs nebiju pārliecināta, ka varēšu izdzīvot visu šo braucienu līdz mājām.

Es gribēju šobrīd izdarīt tik daudz lietas ar viņu, bet mēs nebijām vieni. Es vienkārši centos neizdvest nevienu dīvainu skaņu.

- Mīlīši jūs lūdzu varat pagaidīt kamēr tiksiet mājās. - Kāds ierunājās un Jimins uzreiz atrāvās. Mani vaigi jau atkal bija sarkani.

- Tad labāk brauc ātrāk. - To pateicis viņš atstutēja galvu pret manu plecu un aizvēra acis. Viņš laikam gulēs. Tā kā ceļš ir garš, varbūt man arī pagulēt?

Es visu laiku nejutos ērti, tāpēc centos nepamodinot Jiminu mainīt pozīciju uz ērtāku. Kā es varu aizmigt nejūtoties ērti? Es nedaudz atkal mainīju veidu kā sēžu un pēc mirkļa Jimina roka saspieda nedaudz manu augšstilbu.

- Vari lūdzu nekustēties? Tad es tiešām nebūšu smējīgs izdzīvot līdz mājām. - Viņš to paziņoja ar aizvērtām un pēc tam gulēja tā pat kā iepriekš. Un tagad es jutos vēl neērtak, jo nevarēju kustēties. Nāksies aizmigt tā pat.