Zīda kristāls {Park Jimin}

13

Šeit atrasties bija tik savādi. Visa mana rutīna izmainījās. No rīta mēs visi trīs saspiedāmies mazajā vannasistabā, lai tīrītu zobus. Viss bija tik neierasti.

- Pavirzies. - Jimins teica ar zobirsti mutē. Viņš pastūma mani.

- Hej. Man te arī vajag izlietni, ja. - Teicu un pagrūdu viņu arī.

- Šī ir mana māja tāpēc samierinies. - To pateicis viņš atkal mani pastūma prom.

- Tak aizverieties jūs abi. - Jihyuns pateica pastumjot mūs malā un pats pieejot pie izlietnes.

Kaut cik iztīrījusi zobus devos saģērbties. Atradusi ērtas drēbes uzvilku tās. Nebiju vairs populāra tāpēc nevajadzēja domāt par to, lai vienmēr izskatītos labi.

- Brokastis! - SangHee iesaucās, kas nedaudz pārbiedēja mani. Tā kā biju gatava devos uz viesistabu brokastot.

- Kā gulēji? - Viņa laipni smaidīja noliekot man uz galda šķīvi.

- Paldies, labi. - Pateicu un sāku lēnām ēst. Viņa tiešām labi gatavoja. Es nekad parasti neēdu brokastis. Gan jau par sliktu nenāks.

- Mamm es šodien nenakšņošu
mājās. - Jimins paziņoja sākot ātri ēst.

- Un uz kurieni šoreiz? - Viņa neapmierināti prasīja.

- Es domāju palikt pie Jungkooka. - Viņš atbildēja ar pilnu muti.

- Paņem līdzi Y/N. - Viņa pateica un es sāku klepot. Jimins dīvaini pasktaījās uz mani.

- Mamm tas būs puišu vakars. - Viņš paziņoja pabeidzot ēst brokastis. Jimins negribēja, lai es eju, jo viņam ar Jungkooku kaut kas ir? Es taču redzēju viņu skūpstu.

- Vai nu tu ņem līdzi Y/N, vai arī paliec mājās. - Es nebiju pieradusi pie šādām ģimenes lietām. Es nekad nestrīdējos ar vecākiem, jo mēs nekad nerunājām tā pat.

- Labi. - To pateicis viņš piecēlās no galda vēlēdamies iet prom. Es arī piecēlos.

- Paldies. Bija ļoti garšīgi. Es arī tagad iešu uz skolu. - Atvadījos un devos prom. Es tāču nezināju ceļu uz skolu.

- Pagaidi mani. - Iesaucos. Paķērusi somu un cenzdamās ātri uzvilkt kurpes.

- Ko tev vajag? - Viņš teica pagriežoties pret mani. Viņam laikam es biju apriebusies.

- Iesim kopā uz skolu. - Teicu beidzot uzvilkusi kurpes.

- Es neiešu uz skolu. - To pateicis viņš izgāja ārā un es sekoju.

- Kur tad tu iesi? - Es sekoju viņam. Kāpēc viņš bija tik auksts pret mani? Vaitad mēs neesam atkal daraugi?

- NAK ir jānokārto pāris lietas. - Viņš teica ātri soļojot uz priekšu.

- Es arī esmu NAK tad jau man arī tur jābūt. - Teicu cenšoties iet tik pat ātri cik viņš. Es biju īsāka tāpēc es var teikt skrēju viņam līdzi.

- Vari atkratīties no manis! - Viņš apstājās uzbļaujot man. Es sabijos.

- Piedod. Tu vienkārši esi mans vienīgais draugs. - Pateicu nodūrusi galvu.

- Mēs neesam draugi. - Mierīgā balsī to pasakot viņš devās prom. Es biju atkal dusmīga. Un es nevarēju savaldīt savas dusmas.

- Ej ieskieties tu nolādētais kretīn. - Iebļavos. Manas rokas trīcēja no dusmām. Man sāpēja roka jau no vakardienas atgadījuma, bet dusmās to nejūtot ar to pašu roku uzsitu pa blakus esošo stabu.

Un tagad jau es iebļāvos sāpēs. Gar vaigiem tecēja karstas asaras. Un no rokas pilēja karstas asinis. Vakar biju pārsitusi ādu un šodien plīsums palielinājās.

Man nebija nekā ko uzlikt uz brūces un apstādināt asinis. Es vienkārši nokritu uz ietves un raudāju. Es biju tik bezpalīdzīga. Kāds saņēma manu savainoto roku.

- Esi uzmanīgāka. - Jimins teica uzliekot salvetes uz manu brūci.

- Nepieskaries man! - Iesaucos pagrūžot viņu prom no sevis. Biju tik dusmīga, ka tā vien gribējās iesist viņam.

- Piedod. Es biju arī dusmīgs. - Viņš centās saņemt manu roku. Viņa skatiens bija atmaidzis.

- Es arī biju dusmīga, ka mani vecāki atteicās no manis, bet es tās dusmas neizvērsu uz tevi. - Piecēlos un vēlējos iet prom.

- Piedod. Iesim kopā mums NAK ir pāris lietas jānokārto. - Viņš paņēma mani aiz nesāpošas rokas un vilka sev līdzi. Centos atbrīvoties, bet nekādi tas neizdevās un beigās es samierinājos, un gāju viņam paklausīgi līdzi.

Es nesaprotu viņu. Tad mēs esam draugi. Tad viņš mani ienīst. Tad es gribu atkal būt draugi, tad viņš ir dusmīgs uz mani. Kad es esmu dusmīga uz viņu, viņš vēlas būt draugi. Mēs vispār kaut kad abi reizē gribēsim būt draugi? Šada ir īsta draudzība?