Zīda kristāls {Park Jimin}

6

- Jūs redzējāt. Tam jauniņams ir zils vaigs. Un ziniet kas? - Protams jau nākošajā dienā bija pilns ar baumām.

- Ak dievs kas? - Mēs visas ieinteresēti prasījām. Stefānija lepni pasmaidīja par to, ka viņa zin to ko mēs ne.

- Viņu piekāva meitene. No mūsu skolas. - Mēs visas šokā ieelsāmies.

- Viņš itkā esot draugos ar futbola komandu un NAK tagad, un viņi grib, lai viņš pasaka kura tā bija, lai parādītu kur tai maukai ir īstā vieta. Kura losene izdomājusi vicināties ar rokām? Es pati viņai parādītu kur ir viņas vieta. - Es nebiju neko tādu gaidījusi. Es nezināju, ka pēc visa būs tāda jezga. Viņi nedrīkst zināt, ka tā biju es. Viņa padzīs mani no šī bariņa un es būšu atstumtā.

- Vai kaut kas jau ir zināms? - Centos būt mierīga, bet man jau trīcēja rokas.

- Ir zināma, ka viņa ir populāra. Tāpēc, ja tā ir kāda no jums atzīstaties tagad un jūsu sods nebūs liels. - Stefānija katru no mums uzmanīgi nopētīja. Mēs visas sākām skatīties viena uz otras cenšoties saprast kura ir vainīgā.

- Netēlojiet nevainīgus jēriņus. Ja kāda no jums kaut ko zin sakiet. - Stefānija bija dusmīga. Man ir kaut kas jādara. Viņi uzzinās, ka tā biju es. Piegāju pie Stefānijas.

- Parunāsim divatā. - Iečukstēju viņai ausī.

- Labi. Tā visas pazūdiet. - Viņa iesaucās un drīz vien mēs bijām divas vien.

- Tā bija Katrīna. - Uzreiz kad palikām divatā pateicu. Viņa man nekad nepatika, jo centās atņemt manu vietu blakus Stefānijai. Un tā ir tikai mana vieta.

- Kā tu zin? - Viņa aizdomīgi prasīja man.

- Viņa šodien teica, ka viņai sāpot plauksta. Viņai tā drošvien sāp dēļ to, ka iesita viņam. - Man ir jāizdzīvo, lai ko tas prasītu.

- Labi. Es pateikšu puišiem, lai parūpējas par viņu. Paldies tev. Tu vienmēr izglāb mani. Tas būtu tāds kauns, ja puiši pirmie uzzinātu, ka nodevēja bija starp mums. - Es viņai sirsnīgi uzsmaidīju.

- Zini man dažreiz riebjas, ka esmu populāra. Es dažreiz gribu būt parasta meitene ar parastiem draugiem. Esot kopā ar tevi es dažreiz aizmirstu visu šo dižo putru. - Ar mani vairs nerunāja populārā Stefānija, bet tā Stefānija kuru es pazinu. Ar kuru es uzaugu.

- Es šajā skolā neizdzīvotu bez tevis. - To pateikusi mēs abas apskāvāmies.

- Es neesmu izgulējusies, jo es atkal sastrīdējos ar Kleidu. - Es uzreiz sastingu, bet drīz atkal attapos.

- Gan jau jūs drīz salabsiet. - Es viņu mierināju.

- Es arī tā ceru. Mums tieši šodien jāsatiekas tāpēc es jau iešu. - Abas atvadījāmies. Es negribēju doties uz stundām. Tāpēc pēc kāda laika devos ārā. Aiziešu kaut kur nosist laiku.

- KUCE! ATDZĪSTIES! TĀ BIJI TU! MĒS VISU ZINĀM! - Ejot cauri parkam kurš atrodas netālu no skolas dzirdēju kliedzienus. Un tur bija pāris puiši no NAK un Katrīna. Viņai bija pārsista lūpa un viens no viņiem turēja viņu aiz matiem.

- Ko jūs darat? - Piegāju viņiem klāt nesaprašanā.

- Stefānija pateica, ka viņa ir nodevēja. Pati negribēja atdzīties tāpēc lika ar viņu nebūt maigiem. - Noriju smagi siekalas. Viņa skatījas uz mani ar lūdzošām acīm.

- Negribi iesist viņai pāris reizes. Viņa tomēr nodeva arī jūs. Un mēs viņu sist nevaram, jo tas nav pareizi. - Viņš uzsmaidīja, itkā viņš nespīdzinātu tagad meiteni.

- Bet kurš tad pārsita viņai lūpu? - Nesaprašanā jautāju.

- Stefānija gāja garām. Tāpēc tu arī droši vari viņai iesist. - Es paskatījos uz viņas un viņa jau bija noraudājusies. Mati izpūruši un drēbes netīras.

- Lūdzu piedod man. - Iečukstēju viņai ausī un saspiedu roku kulakā. Un pirms aptvēru ko daru biju iesitusi viņai jau četras reizes.

- Tu labi sit priekš meitenes. Pat daži puiši tā nemāk sist. - Ja viņš nebūtu ierunājies es būtu turpinājusi sist. Dažās vietās biju pārsitusi viņai ādu. No brūcēm jau tecēja tumši sarkans šķidrums.

- Es laikam iešu. - Manas rokas nedaudz trīcēja.

- Paliec tu mums vari labi palīdzēt. Mums nav nevienas meitenes, kas tik labi var sist. - Jimins drošvien uzzinās, ka viņi piekāva ne tās meitenes. Un ja nu viņš pasaka, ka tā nebija viņa?

- Labi. Tikai nesakiet Jiminam neko. Un turklāt man ir nedaudz slikti ar paškontroli. Tāpēc labāk apstādiniet mani, jo pati es neapstāšos. - Es zinu, ja es būtu atteikusi viņi saprastu, ka kaut kas nav labi, jo es vienmēr apkaunoju nodevējus.

- Oho. Nekad neesi domājusi kļūt par NAK dalībnieku? - Nodevēju Apkaunošanas Klubs. Šis ir labs piedāvājums ļoti reti kuru tur pieņem un tu skaities īpašs ja esi tur. Bet es pati esmu nodevēja. Ja būšu tur neviens nepadomās, ka esmu nodevēja.

- Es labprāt, bet nevien man nekad nebija piedāvājis. - Teicu pasmaidot.

- Viņa ir nodevēja. Viņa apvainoja mani, lai aizsargātu pati sevi. - Katrīna centās sevi attaisnot. Un viņa teica patiesību.

- Kuce aizveries. Visi jau zin, ka esi vainīga. - Jungkooks uzbrēca meitenei.

- Salauzīsim viņai to roku un atlaidīsim viņu. - Viņš pateica paskatoties uz mani.

- Salauzīsi viņai roku un būsi pieņemta. - Puisis uz mani paskatījās un parādīja uz Katrīnas roku.

- Labi. Turiet viņu. - Teicu un piegāju viņai klāt. Viņa sāka bļaut. Puiši noguldīja viņu zālē. Viņi turēja viņas roku. Un pirms es divreiz apdomāju viss jau notika.
KLIKŠ
Viņas kauls salūza zem manas kājas.