Zīda kristāls {Park Jimin}

15

- Sākotnēji NAK bija skolas nodevēju izsišana. Mēs nodarījām sāpes tiem, kas bija izdarījuši kaut ko sliktu mūsu skolai vai to skolēniem. Sākumā kad es šeit ierados man tas likās briesmīgi. Jungkooks bija mans bērnības draugs un es nesapratu kā viņš varēja kļūt par tādu briesmoni.

Bet tad es ar vien biežāk sāku pavadīt laiku ar NAK biedriem un viņi visi kļuva man par draugiem un Jungkooks man pastāstīja ko dara cilvēki ar kuriem viņi tiek galā. Šie cilvēki man nepatika. 

Es sāku palīdzēt NAK un jau pēc tam es oficiāli kļuvu pat tā dalībnieku. Mēs bijām kā policija mūsu skolā. Bet mums bija savi likumi un veidi kā tik galā ar pārkāpējiem. Varbūt tas tiešām bija nepareizi kādam nodarīt fiziskas sāpes, bet viņi bija to pelnījuši. Mēs izrēķinājāmies ar tādiem, kas piemēram uzmācās meitenēm. Sita tām. 

Bija daudzi kas speciāli lauza skolas īpašumā atrodošās lietas. Ar katru mēs izrēķinājāmies savādākā pakāpē. Mēs paši savā starpā lēmām un sodījām viņus. Protams Jungkookam kā galvenajam bija visa lemšana un viņš noteica galējo lēmumu kā tiesnesis. Viņš kā skolas padomes dalībieks vienmēr zināja daudz vairāk nekā mēs pārējie. Es īsti nezinu, kas notiek tajā padomē. 

Mēs vienmēr bijām sev noteicēji un padome mums vienkārši norādīja uz tie kurus mēs varbūt nebijām ievērojuši. Bet tagad visu noteiks tikai padome. Un tas nozīmē to, ka nodevēji būs daudz vairāk. Ja kādam padomes loceklim kāds cilvēks nepatiks viņš varēs to padomes sanāksme nosaukt par nodevēju un ja vairāk kā puse, kas ir padomē lems viņu par vainīgu tad mums ar viņu būs jātiek galā. - Jimins visu un lēni man paskaidroja.

- Kāpēc skola vispār kaut ko tādu pieļauj? Viņi vispār zina par kaut ko tādu? - Es tik ilgi mācījos šajā skola es zināju, ka šeit esot dīvainas vai tā sakāmi nelegālas lietas. Bet es nekad nebūtu kaut ko tādu iedomājusies.

- Viņi visu zin. Bet to pieļauj jo Stefānijas vecāki ir kaut kā iejaukti ar skolu tāpēc visu ko Stefānija vēlas to viņa var darīt skolā. Šī skola pieder viņai. - Jimin paskaidroja. Es nespēju noticēt kam tādam. 

- Tagad tava kārta. Paskaidro ko tu dari manā mājā. - Jimins teica pieceļoties no savas gultas kurā viņš bija sēdējis.

- Es kādu laiku dzīvošu šeit, jo man nav kur citur dzīvot. - Paziņoju. Jimins atstutējās pret savu rakstām galdu un skatījās uz mani. Es sēdēju viņa dator krēslā.

- Kur tad palika tavas mājas? - Viņš domīgi jautāja. Viņš bija salicis rokas kabatās un domīgi skatījās kaut kur aiz manis. 

- Mani vecāki aizbrauc stādāt uz ārzemēm un atstāja mani šeit. - Jimins bija izbrīnīts par manu atbildi. Viņa sejā varēja redzēt nelielu līdzjūtību. Es pasmaidīju nevēlēdamies vēl sāk raudāt.

- Un kāpēc tev ar taviem vecākiem nav labas attiecības? - Es uzreiz nomainīju tēmu, lai bēdīgā gaisotne pagaistu. Un turklāt es vēlējos zināt, kas noticis starp Jiminu un viņa vecākiem.

- Varam lūdzu par to nerunāt. Un turklāt mums pēc stundas jābrauc pie Jungkooka. Tāpēc sāc taisīties. - Jimins teica izvelkot savu telefonu un apsēžoties atpakaļ gulta. Tā bija kā zīme, ka varu pamest viņa istabu. 

Atvēru durvis un lēnām devos uz savu istabu. Šī māja bija ļoti dīvaini izkārtota. Un es viņu īsti nesapratu. Un šis garais gaitenis mani biedēja. Viņš bija skaisti izdekorēts, bet man tāpat nepatika šeit ilgi uzturēties. 

Iegāju savā istabā un iekritu savā gultā. Mana galva nedaudz sāpēja no lielo informācijas daudzumu. Es itkā visu sapratu nedaudz labāk, bet man tāpat nepieleca, kas notiek. Es tagad esmu kaut kāda sektā vai kā? 

Un man vēl šodien būs jāpaliek pie Jungkooka. Pagaidiet es palikšu kopā ar diviem puišiem kuriem savā starpā ir romantiskas attiecības. Ja nu viņi gribēja šodien bang bang darīt, bet es iztraucēju ar savu kompāniju. 

Es taču tur nomiršu no kauna. Kāpēc es vispār tagad domāju kā viņi nodarbojas ar bang bang. Kā pie velna es varu izdzēst savas domas? Ak dievs kāpēc es par kaut ko tādu domāju? Un kāpēc es nosarkstu? Kāpēc mēs toreiz ar Stefānijas skatījāmies geju porņiku? Mans prāts ir tik netīrs lūdzu man vajag svēto ūdeni.

Ātri sametu pāris lietas somā kuras man varētu noderēt. Es labprāt paliktu šeit, bet nē es visu dienu un nakti pavadīšu ar diviem puišiem. Man vajag elpot. Es aizmirsu elpot. Ak dievs, kas ar mani notiek? Tas taču ir tikai mazs tusiņš starp draugiem. Un tur būs pārītis. Viss būs labi.

Kāds pieklauvēja pie manām durvīm, kas mani pārbiedēja. Es pārāk daudz domāju. Pieskāros saviem vaigiem, lai pārbaudītu vai neesmu nosarkusi. Vaigi bija silti, bet viss laikam bija labi. Atvēru savas durvis un tur jau bija Jimins ar somu uz pleca.

- Ko tu tādu darīji, ka tik ilgi nevēri vaļā durvis? - Jimins pasmīnot jautāja un es uzreiz nosarku. Kāpēc man tā jāreaģē, ja es pat neko tādu nedarīju. Vienkārši domāju nepareizas lietas.

- Tu nopietni kaut ko darīji šeit? - Jimins bija izbrīnīts, bet sāka smieties.

- Es neko te nedarīju. Par ko tu vispār doma? - Pretīgumā teicu un izgāju no istabas aiztaisot aiz sevis durvis. 

- Es atnācu pateikt, ka Jungkook mūs ārā gaida. - Jimins teica pasmejoties. Es klusām sekoju viņam. Ārā mūs patiešām gaidīja mašīna. Jimins iesēdās priekšējā sēdeklī un atvēru aizmugurējas durvis un tur man pretī skatījās Karlīna un vēl divi man nezināmi puiši.

- Es ceru, ka jums tur būs vieta. - Jungkook teica un pasmaidīja savu apburošo smaidu. Es stāvēju kā iemīta zemē.

- Mazā tu vari sēdēt man klēpī. - Teica puisis kas gaidīja, kad iekāpšu mašīnā. Manas kājas bija itkā no želejas un man bija bail kustēties, lai neapkristu. 

- Y/N, ja vēlies vari nākt sēdēt ar mani priekšā šeit ir daudz vairāk vietas. - Jimins iztīrot kaklu teica. Es tikai pamāju ar galvu, jo es Jiminam uzticējos daudz vairāk. Jimins izkāpa un iedeva puišiem mūsu mugursomas un viņš iesēdās atpakaļ savā vietā. 

- Sēdies. - Jimin neveikli teica. Sapratis, ka es nekustēšos viņš pavilka mani aiz rokas un es ievēlos viņam klēpī. 

- Nu ko, tad varam braukt? - Jungkooks jautāja pielaižot mašīnu. Tie kas sēdēja aizmugurē priekā iesaucās, bet es un Jimins tikai neveikli piekritām. Es cerēju, ka šis ceļš nebūs ilgs, jo es jutos neērti.

Jimins pēc kāda laika arī atslābtinājās, bet es nespēju un jutos saspringusi. Viņš sāka brīvi runāt ar mašīnā sēdošajiem. Es sāku nedaudz atslābt, kad pēkšņi jutu viņa roku uz mana sāna un tad jutu otru roku uz manas kājas. Es sastingu.

- Piedod, es ceru, ka tev netraucē. Man tā vienkārši ērtāk. Ja tev traucē es varu savākt savas rokas. - Jimin piespiedās man tuvāk, lai varētu to iečukstēt man ausīs.

- Viss labi. - Es neērti atbildēju un turpināju skatīties ārā pa logu. Mēs izbraucām no ciema. Tad kur pie velna mēs īsti dodamies?