Zīda kristāls {Park Jimin}

20

Mēs visi sēdējām dzīvojamā istabā uz dīvāna un klusējām. Tagad es nožēloju, ka vakar neuzlādēju telefonu. Viņš bija izslēdzies.

- Ko mēs darīsim? - Karlīna jautāja domīgi skatīdamās un melo televizora ekrānu. Mēs visi klusējām. Pēc kāda laika Yoongijs tomēr atbildēja.

- Kāpēc mēs vienkārši sēžam? Mums vajag kaut ko darīt lietas labā. Mēs vakarā nosalsim bez elektrības. - Yoongijs teica. Vismaz tagad viņš bija apģērbies.

- Tas ir pārāk bīstami. - Teicu nekustīgi skatoties ārā pa logu. Liekas, ka vējš ir palicis vēl stiprāks. Es ļoti cerēju, ka vējš ātri pāries un es tikšu mājās. Bet man taču vairs nav mājas. 

- Un domā nosalt nav bīstami? - Yoongijs likās ļoti drūms. Viņš tāds ir vienmēr vai tikai tāpēc, ka es viņam neļāvu gulēt?

- Mani vecāki, kad biju mazs kurināja kamīnu. Viņiem tas likās romantiski un visa māja bija silta. Tāpēc mēs varam mēģināt iekurināt kamīnu. - Jungkooks stāstīja. Tās likās kā labs atrisinājums mūsu problēmai. 

- Un kā mēs viņu iekurināsim bez malkas? - Pēkšņi Taehyungs prasīja un visas mūsu cerības izšķīda itkā nebijušas. 

- Pagaidiet man liekas ka mājas pagrabā ir malka. - Jungkooks teica pieceļoties kājās. Visi mūsu skatieni bija piekalti viņam. Es tik ļoti cerēju, ka tā tiešam ir un ka mēs atradīsim malku.

- Labi tad nes šurp to malku. Un ātrāk. - Yoongijs komandēja. Mēs visi sapriecājāmies, ka viss beidzot ir labi. Jimina telefons sāka skandināt kādu dziesmu. Viņš izvilka savu telefonu uzmanīgi no kabatas.

- Mamma nekādi neliekas mierā un visu laiku tik zvana. - Viņš drūmi noteica un gribēja jau bāzt telefonu atpakaļ kabatā. 

- Atbildi. - Es aši iesaucos. Ja nu viņa uztraucas par viņu. Viņa taču nezin, kas ar viņu var notikt ja ārā plosās tāds vējš. Jimins tomēr mani paklausīja un atbildēja.

- Jā, ar mani viss ir labi. - Viņš  tik vienaldzīgi runāja ar viņu. Es būtu tik laimīga, ja mani vecāki man tik ļoti pievērstu uzmanību. Ja es neierastos mājās viņi neievērotu. 

- Jā, ar mums šeit viss ir labi. Mēs paliksim šeit kamēr vējš norimsies un tad brauksim mājās. Jā, labi, attā.- Likās, ka viņam pilnīgi vienalga vai viņai viss ir labi. Viņš tikai paziņoja, ka ar viņu viss labi un uzreiz atkratījās no viņas.

- Tu nu gan ļoti cieni savu māti. - Noburkšķēju neapmierināti paskatoties uz viņu. Liekas, ka viņš mani nedzirdēja un vienkārši ielika kabatā telefonu.

- Tur ir tik ļoti daudz malka. Mums noteikti tā pietiks. Nu kurinām kamīnu? - Jungkooks vaicāja nesot malku.

- Kādam ir sērkociņi vai kas tāds? - Jungkooks atkal vaicāja nometot malku tur pat pie kamīna. Visi klusēja. Viņi taču ir sliktie puiši un viņiem nav šķiltavas vai sērkociņi. 

- Lieliski. Mēs pat nevaram iekurināt kamīnu. - Yoongijs drūmi noburkšķēja.

- Man ir šķiltavas. - Es klusi paziņoju. Es cerēju, ka kādam citam būs, jo negribēju lai viņi zina, ka nēsāju līdzi šķiltavas. Ātri piecēlos un gāju uz otro stāvu. Man šķiltavas stāvēja somas kabatā. 

Dabūjusi šķiltavas devos atpakaļ pie pārējiem. Pasniedz Jungkookam vajadzīgo priekšmetu un apsēdos vietā kur pirmīt sēdēju.

- Kāpēc tu nēsā līdzi šķiltavas? - Jimins pēkšņi jautāja. Nezināju ko teikt. Melot vai teikt taisnību. Skatījos ko dara Jungkook un domāju ko atbildēt.

- Un nemaz nedomā man tagad melot. - Jimins teica draudīgi skatoties uz mani. Un es izlēmu samelot. Bet tomēr mani meli ir daļēji arī patiesība.

- Es vienmēr visu ko nēsāju līdzi. Nekad nevar zināt, kas būs nepieciešams. - Pateicu un tik ļoti lepojos ar cik patiesi tas izklausījās. Es esmu profesionāla mele. Tikai liekas, ka Jimins man nenoticēja. 

- Tā visi teiktu. - Viņš noteica. Man bija skaidrs, ka viņš netic tam ko teicu. Jimins skatījās uz mani gaidot, kad es turpināšu runāt tikai šoreiz sakot taisnību.

- Labi! Es nereti mēdzu uzpīpēt. Labāk palika!? - Visi skatījās uz mani, jo biju to praktiski izkliegusi. Neviens to nezināja izņemot Stefāniju. Mēs to parasti darījām kopā. Un tikai dēļ viņas es sāku pīpēt, jo tas bija viņas sliktais ieradums.

- Kāpēc? - Karlīna skumji jautāja. Visi vienmēr nosoda cilvēkus par viņu sliktajiem ieradumiem. Bet katram tādi ir. Un ir ļoti grūti tik vaļā no šiem ieradumiem. Tāpēc es nevienam to neteicu.

- Tak kāda tam nozīme. - Rupji atbildēju un pagriezu visiem muguru nevēlēdama redzēt vairāk viņu nosodošās sejas.

- Es arī kādreiz pīpēju. Atslābstat tas nav nekas traks. Ja jau viņa pa retam mēdz uzpīpēt, tad jau tas nav nekas traks. - Jimins mani pēkšņi aizstāvēja, kas mani pārsteidza. Nebūt domājusi, ka viņš jebkad būtu pīpējis. Un es vēlējos viņam uzliegt par to, ka tas ir nepareizi. Man ir vienalga par sevi, bet viņam es neļaušu bojāt sevi.

- Tas ir pat ļoti nepareizi. Apsoli, ka tu to vairs nedarīsi! - Un atkal visi pārsteigti lūkojās uz mani. Es ienīstu, kad cilvēki nosoda mani. Bet kāpēc es nosodu citus? Negribu laikam, lai citi uztaisa tādas kļūdas kā es.

- Kāpēc tu vari un es ne? Un kāpēc tev vispār rūp? - Jimina dusmu pilnās acis lūkojās uz mani. Tikko viņš mani aizstāvēja un nu jau viņš ir dusmīgs. Visu skatieni šaudījās starp mums abiem. Viņi noteikti jutās neērti.

- Man tiešām rūp. Es nevēlos, lai kāds atkārto manas kļūdas kuras es tik ļoti pati nožēloju. - Savu misiju biju izdarījusi. Viņi varēs iekurināt kamīnu. Man šeit vairs nav ko darīt. Man šeit vispār nevajadzēja atrasties. Kāda velna pēc es šeit atbraucu. 

Piecēlos kājās un devos uz savu itkā paredzēto istabu. Mana dzīve kādreiz likās tik perfekta pat ja viņa tāda nebija. Es pati biju laimīga. Tagad viss šis liekas kā viss sliktākais murgs. Es nevaru sagaidīt, kad es pamodīšos un varēšu par šo sapni pastāstīt Stefānijai un mēs abas kopā pasmiesimies. 

Pie durvīm atskanēja trīs klusi sitieni. Negaidot pat manu atbildi tās lēnām atvērās un no mazās šķirbas parādījās galva. Uz mani skatījās Jimins smaidot itkā nekas pāris minūtes atpakaļ nekas nebūtu bijis.

- Es redzēju, ka tev bija izlādējies telefons. Es viņu uzlādēju. Labi, ka mums ir pāris power banki. Tev atnāca pāris paziņojumi. Ņem varbūt kaut kas svarīgs. - Viņš iegāja istabā un pasniedza man telefonu. Es kādu laiku vienkārši skatījos uz viņa izstiepto roku. 

- Paldies. - Beidzot atbildēju paņemot no viņa rokām savu telefonu. Uzreiz pēc tam viņš atkal nozuda aiz durvīm.

Ielūkojos telefonā. Neatbildēts zvans no mammas. Pāris neatbildēti zvani no Stefānijas. Un arī pāris īsziņas. Nesaprašanā lūkojos uz telefona ekrānu. Kas noticis?

Ātri atbloķēju telefonu. Pirmā ziņa jau lika man sabīties.

04:15
Stefančīts♥: 

Tu biji kopā ar Kleidu?