Iespējamais...

6.

Pagāja jau kādas 10 minūtes kopš viņš bija prom. Es nepārstāju domāt par viņu. Un manas domas iztraucēja mamma. Ko viņai vēl vajag? Nodomāju pie sevis.
-Kas?
-Amber, mēs ar Olīvīju esam pie tavas tantes...
-Un?
Vienaldzīgi noteicu.
-Mēs nebūsim mājās 2 nedēļas, jo viņai patiešām ir slikti...
-Jauki, visi mani pēkšņi atstāj vienu!
Es skarbi noteicu un nometu telefonu. Kas tas reāli ir? Visi kautkur pazūd, paldies Dievam ka Iza vēl man ir un nu jā Eidens arī. Domājot par viņu es smaidīju nezinu kāpēc. Gāju uz savu istabu un skatījos savā Macbook filmas. Pulkstens jau bija 23:30. Rīt skola. Es atkal jau domāju par Eidenu, ļoti ilgi domāju. Es pēkšņi iedomājos vai mājas durvis ir aizslēgtas, jo es lejā dzirdēju kādu troksni. Man tas likās savādi. Ai ganjau nekas, varbūt vienkārši izlikās. Ielecu gultā un iemigu. Pēkšņi dzirdēju kā manas durvis attaisās, paskatījos uz durvju pusi neko neredzēju, jo bija jau tumšs.
-Kas tur ir?
Es nobļāvos. Pēkšņi jutu ka, man pie mutes kāds no visa spēka pieliek drēbes gabalu un es atslēdzos.
Es piecēlos. Atrados mašīnas bagāžniekā. Kas notiek, kur es atrodos. Tagad es nezināju ko lai dara. Manas kājas bija sasietas, bet rokas un mute pa brīnumu nebija. Pēkšņi atcerējos, ka man bikšu kabatā ir mans mobilais. Es ātri to izņēmu. Meklēju kam zvanīt. Zvanīšu Eidenam jo viņš pirmais parādāsm manos recent calls. Uzspiedu zvanīt. Viņš uzreiz pacēla.
-Amber? Kas noticis ir 2 naktī?
-Eiden...palīdzi man... lūdzu...
Es raudam klusi teicu.
-Ko? Kur tu esi?
-Eiden lūdzu... es nezinu...lūdzu...
Es sāku vēl stiprāk raudāt.
-Amber ieslēdz lokāciju...es apsolu es tevi atradīšu!
-Lūdzu...Eiden...
-Es tev apsolu!
Un viņš nometa. Es ieslēdzu lokāciju un ieliku mobīlo atpakaļ kabatā. Mašīna pēkšņi apstājās. Es dzirdēju soļus, tie nāca uz mašīnas aizmuguri. Kāds atvēra bagāžnieka durvis.
-Lūdzu...laidiet mani...lūdzu...
Man atkal pielika drēbes gabalu pie mutes un es aizmigu. Piecēlos. Biju kādā pagrabā, piesieta pie krēsla. Es aplūkojos apkārt un redzēju kādu sarunājamies pa telefonu. Nu nevar būt! Tas izskatījās pēc, pēc Leo... Kādēļ lai viņš mani nolaupītu?
-Leo?
Es raudot jautāju.
-Amber, tu esi piecēlusies...
Ar savu pretīgo smaidu viņš to pateica.
-Ko tev no manis vajag?!
-Amber...es tevi mīlu...es gribu būt ar tevi...
Viņš pilnībā pielīda ar savu seju pie manas sejas un man to pateica. Es viņam iešpļāvu sejā.
-Neceri...tu man riebies! Nesaproti RIEBIES!
Es skaļi nobļāvu. Viņš man iesita. Es jutu ka man pa lūpu tecēja asinis.
-To tikai tu māki?! Sist meitenēm? Huh?? Tikai to?!?!
Smaidot un reizē smiedamies teicu. Viņš jau atkal man iesita.
-Aizveries, tu tagad esi mana...
-Nekad... Eidens jau mani noteikti meklē!
Teicu viņam.
-Eidens?!?!
Viņš satraukti man jautāja.
-Jā...Eidens...
Smējos un teicu. Pēkšņi, strauji atcirtās tā smirdīgā pagraba durvis. Tas bija Eidens. Viņam rokās bija pistole un viņš to tēmēja uz Leo.
-Nost no viņas!
Eidens skaļi teica un Leo atkāpās. Redzēju kā Leo kautko velk ārā no jakas. Tas bija ierocis.
-Eiden! Zemē!
Leo izšāva uz Eidena, lode viņam trāpīja vēderā. Viņš skatoties uz mani nokrita zemē. Leo aizskrēja un pie manām kājām nokrita nazis, tas bija kā Dieva dāvana. Es apgāzos ar krēslu zemē lai paņemtu nazi. Man tas izdevās. Cik vien ātri varēju es atbrīvoju sev rokas un kājas, es skrēju pie Eidena. Es uzliku savas rokas uz viņa brūces un turēju tās tur. Ar vienu roku paņēmu telefonu un zvanīju ātrajai palīdzībai.
-Lūdzu palīdziet!!!!
-Kas noticis?
-Ir ievainotais, ar šautu brūci!
-Neuztraucieties, palīdzība ir ceļā.
-Lūdzu atrāk!!!
Es raudot teicu. Un nometu klausuli. Es paskatījos uz Eidenu.
-Amber...es tevi gribēju izglābt...
Viņš vārgi man teica.
-Tu to izdarīji... ja nebūtu tevis...es nezinu kas būtu ar mani noticis...
Eidens sāpīgi pasmaidīja. Es dzirdēju sirēnas tā bija atrā palīdzība. Es bļāvu lai viņi mani izdzirdētu. Viņi atskrēja šurp un uzlika Eidenu uz tās dīvainās gultas ar ratiem, es nezinu kā viņu sauc.
-Amber...
Eidens skatījās uz mani un teica.
-Es braukšu līdzi!
Es noteicu sievietei un viņa man pamāja ar galvu. Visu ceļu es turēju Eidena roku. Mēs bijām nonākuši slimnīcā. Eidenu uzreiz aizveda uz operāciju zāli.
-Vai jūs esat Eidena radiniece?
Viens no ārtiem teica.
-Nē...viņš man ir labs draugs...
Es raudot teicu.
-Jums būs jāgaida šeit.
Ārsts norādīja uz krēsliem, kas bija novietoti operācijas zāles durvīm pretī. Tur atradās Eidens. Es apsēdos uz krēsliem un man zvanīja mamma.
-Amber! Vai tev viss labi????
Viņa bija ļoti šokēta.
-Jā mammu man viss ir labi, taču Eidenam ir operācija!
-Man jābrauc pie tevis!
-Nē tu vari droši palikt pie tantes, man viss ir kārtībā.
-Vai tu esi droša?
-Jā, mammu!
Es noliku klausuli. Pie Eidena neviens nebija ieradies, vecāku viņam nebija, kad viņš bija mazs viņi gāja bojā auto avārijā, tas bija briesmīgi. Pagāja 3 stundas un pie manis pieskrēja ārsts.
- Kā viņam ir???
Es uztraukusies jautāju ārstam.
-Viņa stāvoklis ir stabils, viss būs kārtībā.
Ārsts smaidot teica. Man sejā uzreiz parādījās smaids.
-Vai es varu pie viņa ieiet???
-Jā.
Ārsts mani ieveda pie Eidena. Viņš tur gulēja pavisam bāls.
-Pēc kādām minūtēm viņam vajadzētu celties.
-Labi.
Es smaidot teicu. Ārsts aizgāja. Es lēnām gāju pie Eidena gultas. Paņēmu krēslu, noliktu to blakus viņa gultai un apsēdos. Es paņēmu viņa roku un turēju to.