Iespējamais...

8.

Viņa dziedāja līdzi. Es smējos un skatījos uz meiteni, taču bija laiks jau pamazām doties uz skolas pusi.
-Braucam uz skolu?
Es jautāju.
-Ok.
Iedarbināju mašīnu un mēs izbraucām no starbucks stāvlaukuma. Vēljoprojām skanēja visādas dziesmas un Izabella tām dziedāja līdzi. Bijām jau pie skolas teritorijas, iebraucām iekšā un noparkojām mašīnu. Nez ko skolas dežurants teiktu, ja braucu bez tiesībām. Par to domājot iesmējos. Izkāpām no auto un devāmies skolā. Ejot uz skolu cilvēki nereāli blenza uz mums tikai nezinu kāpēc.
-Uz ko viņi visi tā skatās?
Jautāju draudzenei.
-Man nav ne mazākās jausmas.
Iza nesaprašanā un skatītdamies apkārt man atbildēja. Tas tiešām bija dīvaini, jo visu acis bija piekaltas mums. Iegājām skolā un tur tas pats.
-Uz ko tā blenžat? Cilvēkus nēsat redzējuši?
Izabella bļāva pa visu skolu. Pamazām viņi novērsās. Piegājām pie mūsu skapīšiem. Paldies dievam tie bija blakus viena otrai.
-Ja nu viņi uzzināja par Leo?
Jautāju Izai.
-Šaubos, neviens par Leo neko nezin.
Teica Izabella.
-Tas ir dīvaini...
Teicu. Paņēmām grāmatas un devāmies uz pirmo stundu. Tā bija vēsture. Iegājām klasē un devāmies uz klases beigām, mēs ar Izu vienmēr sēžam pašā aizmugurē. Cilvēki savā starpā kautko sačukstējās. Man jau tas bija noriebies.
-Kāds varētu lūdzu man paskaidrot kādēļ visi uz mums tā lūr?
Nobrēcos pa klasi un visu acis pielipa man. Izabella paskatījās uz mani un smaidīja.
-Man ļoti zēl Amber...
Kāda meitene klases priekšā iesaucās. Par ko žēl?
-Par ko?
Es nesaprašanā jautāju.
-Par Olīvīju...tavu māsu.
Meitene žēli teica. Pag ko?! Kāds sakars?
-Vai kautkas ar viņu noticis?
Jautāju tai meitenei.
-Tu neko vēl nezini...akdievs!
-Lea stāsti!
Es pieskrēju pie meitenes un viņai jautāju.
-Amber...tavas māsas vairs nav...autoavārija...man ļoti žēl.
-Tu joko vaine?!
Es smiedamies teicu Leai, bet viņas sejas izteiksme bija nopietna. Es pagriezos pret visu klasi un visi skatījās uz mani ar žēlām acīm.
Tikai tagad es aptvēru ko viņa man pateica.Man viss sāka griezties, es vairs nespēju noturēties kājās. Bet kā viņas var nebūt? Viņa ar mammu ir pie tantes. Klasei strauji atvērās durvis, es paskatījos uz durvju pusi, tas bija Keilabs. Viņš bija noraudājies. Es nekad nebiju viņu tādu redzējusi. Viņš pieskrēja pie manis un mani apķēra. Es nekavējoties izplūdu asarās. Es raudāju. Ļoti traki raudāju. Keilabs mani veda ārā no klases.
-Amber!
Kāds mani sauca. Es pagriezos un tā bija Iza.
-Olīvīja...
Raudot teicu meitenei. Viņa uz mani skatījās ar asarām acīs, kas jau tagad tecēja pār viņas vaigiem. Mēs ar Keilabu izgājām no skolas un devāmies uz Keilaba auto. Viņš mani iesēdināja priekšējā sēdeklī un piesprādzēja. Viņš apgāja apkārt auto un iesēdās vadītāja pusē. Viņš iedarbināja mašīnu un mēs braucām.
-Kas notika? Keilab, vai tas ir joks?
Es raudot teicu. Keilabs sāka raudāt un sita ar rokām pret stūri.
-Amber...Olīvījas vairs nav...
Viņš raudot teica.
-Kā nav? Tas nevar būt... Keilab, paskaidro man, lūdzu!
Teicu.
-Mamma un Olīvīja brauca mājās nu no tantes...un viņas brauca lielā ātrumā, jo tu jau zini mammu un... viņai nenostrādāja bremzes... viņa uzskrēja virsū smagajai mašīnai...
Keilabs sāka raudāt vēl trakāk.
-Bet kas ar mammu?
-Amber, es nezinu... es nezinu! Bet man paziņoja to, ka Olīvijas vairs nav.
Es to nespēju aptvert. Atlikušo ceļa daļu mēs klusējām, vienīgi varēja dzirdēt kā mēs abi raudam. Es nekad nebiju redzējusi Keilabu raudot. Mēs bijām piebraukuši pie tās pašas slimnīcas kur atradās Eidens.
-Mamma ir šeit.
Keilabs paķēra manu roku un mēs skrējām iekšā slimnīcā. Piegājuši pie administrācijas Keilabs viņiem jautāja.
-Džordžīna...Džordžīna Railenda.
Ārste paskatījās uz mums un pateica kur iet. Mēs gājām pa gaiteni un tur priekšā stāvēja ārsts. Mēs aši pieskrējām pie viņa.
-Kā viņai ir?!
Es raudot jautāju.
-Vai Ambera Railenda un Keilabs Railends?
-Jā.
Mēs abi pateicām reizē.
-Sekojiet man.
Ārsts pateica un mēs viņam ar Keilabu sekojām. Viņš mūs ieveda savā kabinetā un lika apsēsties zaļajos krēslos kas bija novietoti blakus ārstam.
-Stāstiet!
Keilabs skaļi teica.
-Jūsu māte...viņa ir smagā komā...
Es nekavējoties pēc ārsta teiktā izskrēju laukā no kabineta. Es nokritu uz zemes un sāku kliegt. Pa durvīm ārā iztraucās Keilabs viņš pietupās pie manis un apskāva mani. Olīvījas vairs nav un mamma komā. Es nespēju tam noticēt. Keilabs mani piecēla un mēs apsēdāmies uz krēsliem kas bija novietoti pie sienas.
-Keilab! Mamma ir komā! Olīvījas vairs nav! Keilab...
Es izmisīgi raudāju un bļāvu. Keilabs mani mēģināja mierināt, bet tas nepalīdzēja. Es iztraucos no Keilaba apskāviena un skrēju prom. Es skrēju uz Eidena palātu. Es ieskrēju palātā un redzēju kautko tādu ko es pašlaik nevēlējos redzēt. Pie viņa bija kāda meitene. Viņai bija gari blondi mati un seja bija nogrimmēta šausmīgi. Viņi skūpstījās.
-Es laikam iztraucēju!
Raudot teicu un

(Šī dziesma ir kā Amberas domas)

izskrēju no palātas. Es nezināju kur lai iet. Man sāpēja. Man visur sāp. Es vēlos atrasties blakus Olīvījai.

Akdievs! Šī ir ļoti īsa daļa, bet apsolu ka nākošā būs garāka!😉😬
Izsakiet domas!❤
Yaaa ikik šī daļa ir sad!😭😭😭