Iespējamais...

20.

Viņš pasniedza man savu roku un jautāja. Paķēru to un izlecu no gultas. Eidens pasmīnēja un uzlika savas rokas uz mana vidukļa un mēs izgājām no manas istabas. Man tik ļoti patika šī sajūta, ka viņš atradās man blakus. Devāmies jau uz kāpnēm kas ved uz leju.
-Tev nevajadzētu mani atlaist?
Ierunājos un paskatījos uz puisi.
-Kaut kā negribas.
Viņš pagrieza mani pret sevi, uzlika savas siltās rokas man uz vidukļa un kaislīgi noskūpstīja.
-Kā man šī trūks...
Eidens klusi noteica.
-Priekšā ir vēl visa nakts.
Smaidot teicu un atrāvos no puiša un gāju smiedamies lejā. Cik saprotu, ka viņš palika turpat augšā stāvot nesaprašanā. Ieskrēju virtuvē un redzēju, ka Tifanija ir sakārtojusi ļoti skaisti galdu. Uz tā atradās daudz ēdiena, īsti nesapratu kam par godu.
-WoW!
Iesaucos. Manas acis šaudījās pāri visam galdam, jo tas bija tik skaists.
-Tev patīk?
Tifanija man jautāja.
-Protams...bet kam par godu?
Jautāju un paskatījos uz omi.
-Nekam, vienkārši tāpat.
Pasmaidīju uz omi un izdzirdēju kādu nākam uz virtuvi. Eidens. Puisis ieraudzījis, ka skatos uz viņu iekodās savā apakšlūpā un cieši skatījās uz mani. Pasmaidīju viņam un pievērsos Tifanijai.
-Sēdieties!
Iesaucās ome. Abi ar Eidenu piegājām pie galda un apsēdāmies. Apsēdos blakus omei, bet Eidens man pretī. Tifanija kautkur aizgāja. Ieraudzīju kā viņš atkal uz mani skatās ar savām tumšajām acīm, bet tās ir skaistas. Uz Eidena sejas ir neliels smaids.
-Par ko sapņo?
Atceroties to, ka viņš man šo pašu jautāja veikalā izdomāju viņam pajautāt.
-Par viss skaistāko meiteni.
Teica Eidens.
-Un kura tā būtu?
Jautāju.
-Viņa pašlaik sēž man pretī...un jā viņai ir pašas skaistākās acis...viss viņā ir perfekts.
Cieši vērojot mani, Eidens pateica. Es nosarku pat pamatīgi. Neviens man nekad neko tik skaistu nav teicis...varbūt es tiešām daudz Eidenam nozīmēju.

Eidena skatapunkts
Meitene pamatīgi nosarka un aizgrieza galvu uz otru pusi, lai es neredzētu. Pasmīnēju. Īstenībā nesaprotu kas ar mani notiek, nekad savā dzīvē ar nevienu meiteni neesmu tā juties kā ar Amberu. Viņa ir tik perfekta, parasti jau es visas izmantoju dēļ vienas nakts sakara, bet ar viņu...ar viņu viss ir savādāk. Viņa mani dara traku, es viņu nekad nelaidīšu prom...nekad.

Amberas skatapunkts
Redzēju, ka Eidens par kautko ir aizdomājies, bet tad Tifanija iesaucās un viņš mazliet satrūkās.
-Un šeit ir manas "Tortas"! Ticiet man, tās būs dievīgas!
Sajūsmināti iesaucās Tifanija. Ome uz galda nolika lielu paplāti uz kuras atradās tās saucamās "Tortas", tās izskatījās tik sasodīti labi. Paskatījos uz Tifaniju un viņa skatījās uz mani un uz Eidenu ar plašu smaidu.
-Ēdiet!
Teica Tifanija un mēs uz šķīvja sākām likt dažādas uzkodas un omes pagatavotās "Tortas". Eidens paliecās uz vienu no galda pusēm kur atradās vīns. Pudeli nolicis uz galda tuvāk sev paskatījās uz mani.
-Tu nedrīksi, neesi pilngadīga!
Iesaucās Eidens un pasmaidīja. Tifanija diezgam skaļi iesmējās.
-Vienu jau var!
Teica ome un es pasmaidīju viņai. Nez ko Eidens par šo domās. Paskatījos uz viņu un viņš ierunājās.
-Tikai vienu.
Mazliet pasmaidīju un Eidens man padeva vīna glāzi, kurā atradās tumšs šķidrums. Tomēr viņam nebija nekādu iebildumu, ka es dzeru, nu jā labi tā ir tikai viena glāze.
-Par Olīviju.
Ar bēdīgu balsi noteica ome un pacēla savu glāzi nedaudz augstāk.
-Par Olīviju.
Abi reizē ar Eidenu iesaucāmies un visi kopā saskandinājām. Es atkal iedomājos par māsu, bet es būšu stipra, man tam ir jātiek pāri un es tikšu, kopā ar Eidenu man tas izdosies. Nodomāju un iemalkoju vīnu. Teikšu godīgi, tas man negaršoja, man riebjas alkahols. Paskatījos uz Eidenu un Tifaniju, viņi abi kautko cītīgi sarunājās. Sajutu, ka man pa kāju kāds viegli iespēra. Neuzkrītoši paskatījos, Eidena kāja. Paskatījos uz puisi un viņš man uzsmaidīja ar savu smaidu. Pasmaidīju pretī.
-Amber, rīt mēs brauksim iepirkties. Tev vajag nopirkt kleitu priekš bērēm.
Teica ome un iemalkoja vīnu.
-Tas nav nepieciešams...
Noteicu un pasmaidīju omei.
-Amber, es uzstāju.
-Labi.
Negribīgi piekritu un tagad sapratu to, ka rīt jau es braukšu pirkt kleitu priekš bērēm, jo tās jau ir parīt. Jauki. To dienu es nevēlos, kaut varētu vienkārši neiet. Ir pagājušas divas stundas un Eidens ar Tifaniju ir diezgan iereibuši no tā vīna, jo abi izdzēra veselu pudeli.
-Amber, palīdzēsi man novākt traukus?
Smaidot ar plašu smaidu man jautāja Tifanija.
-Protams.
Iesaucos un piecēlos no galda un nesu traukus uz izlietni.
-Vai! Man tak Keilabam jauzvana!
Skaļie iesaucās ome.
-Amber, tiksi galā?
Jautāja ome.
-Jā.
Atbildēju un pasmaidīju uz omi, viņa pasmaidīja man pretī un izskrēja no virtuves, Eidens laikam bija tualetē. Novācu no galda atlikušos traukus un ieliku tos izlietnē, pagriezu silto ūdeni un sāku tos mazgāt. Pēkšņi jutu ka kāds apvij rokas ap manu vidukli un cieši piespiežas man klāt un maigi noskūpsta kaklu. Pagriezos pret puisi un lūkojos viņa tumšajās acīs kas spoži mirdzēja. Eidens pieliecās man klāt un viegli noskūpstīja mani, es atbildēju ar to pašu.
-Tu man pietrūki.
Klusi noteica Eidens un pasmaidīja.
-Tu man arī.
Pateicu un noskūpstīju puisi.
-Ejam augšā?
Jautāja Eidens mani vēljoprojām stipri turot mani pie sevis.
-Nevaru, jāsakopj virtuve.
Teicu Eidenam.
-Tu būtu laba sieva.
Smaidot pateica Eidens un noskūpstija mani.
-Gaidīšu tevi augšā.
Teica Eidens un pasmaidīja man un izgāja no virtuves. Stāvēju tur smaidot, jo kā gan man ir paveicies.

Piedodiet ka tik īsa daļa, bet mēģināšu nākošo rakstīt garāku.😚💗 Izsaki savas domas!