Iespējamais...

2.

Es riebīgi noteicu, jo es tiešām ienīdu Eidenu.Mēs pievērsāmies stundai. Skolotājs izdalīja kautkādas lapas, tās bija testa lapas.
-Dārgie skolēni,
Viņš dīvaini noteica.
-Šodien mums ir tests matemātikā, kā jau zināt tuvojas 9 klases beigas un visi tie eksāmeni, šis būs treniņa darbs, tā kā lūdzu pildat, jums ir dotas 60 minūtes, aiziet!
Viņs tā dusmīgi to teica.
-Bet jūs mums neko iepreikš neteicāt, ka būs kautkāds tests.
To teica Leo. Man nepatika Leo, jo es itkā viņam patīku, bet kādēļ, jo Leo ir tas skolas popular kid. Es noskatījos uz viņu vienaldzīgi, bet viņs uz mani uzsmaidīja. Man īstenībā prātā bija tikai viena doma, RĪTS, jā tas ko Eidens pateica, bet nu es pārstāšu par to domāt un pievērsīšos testam. Bija pagājušas jau kādas 40 minūtes. Es biju izpildījusi tikai pusi no testa, daži pat jau bija paspējuši to nodot. Mana sirds sāka sisties ātrāk, jo klasē bija tikai daži skolēni un nu es paliku viena. Laiks bija nodot testu.
-Amber, nodod testu!
Skolotājs nobrēca. Nesaprotu kāpēc būtu jābrēc, var arī normāli pateikt.
-Labi!
Nobrēcu viņam pretī. Viņa sejas izteiksme mainījās un man tas patika. Izgāju no klases un mani tur gaidīja Izabella.
-Paņemam varbūt brīvu? Bastojam?
Viņa klusu man teica, lai pārējie klases biedri to nesadzirdētu.
-Īstenībā...lai noteik...
Es viņai smaidod pateicu un meitenes sejā varēja redzēt prieku. Mēs smiedamās izskrējām no skolas.
-Tā, ko mēs tagad darīsim?
Es vēljoprojām smējos un teicu Izabellai.
-Braucam pie tevis? Nē papriekšu uz veikalu sapirk food!
-Nu davaj, bet ar ko mēs brauksim?
Ārā nebija patīkams laiks, lija lietus. Man prātā bija tikai viena doma Eidens. Nē. Es ar viņu nebrauktu.
-Eidens???
Meitene man pateica smaidot dīvainā smaidā.
-Iza, nē, man viņš riebjas! Tad jau labāk ejam ar kājām.
Jā no rīta tas man bija izņēmums, jo no rīta tiešām stipri lija.
-Nu daaavaj Amber, tas ir tikai Eidens...
Viņa nopūsdamies teica. Eidens mācas augstskolā, tikai nezinu par ko, jā tepat Teksasā un viņš arī ir tas popular kid.
-Viņam ganjau ir stundas...
Vienaldzīgi to noteicu.
-Nu un? Vienkārši piezvani varbūt Keilabam, maybe viņs ir mājās.
Izabella gudri noteica.
-Nu jā ok.
Uzspiedu Keilaba nummuru un zvaniju viņam. Pagāja kādas 10 sekundes un man jau likās, ka viņs necels, bet tad pēdējā brīdi tomēr izdomāja pacelt.
-Amber!
Viņs jocīgā balsī noteica, itkā viņš būtu dzēris...
-Atbrauc man pakaļ uz skolu.
-Es...es nevaru, neesmu mājās...
Viņš smiedamies teica un nu es sapratu viņš bija dzēris.
-Kā nevari, tev mani katru dienu ir jāsavāc no skolas!
Dusmīgi teicu.
-Piezvani Eidenam...viņš varēs...
Un to pateikdams viņš nometa klausuli.
-Ko tas tagad nozīmē?
Iza man jautāja un viņa atkal smaidīja.
-Tas, ka...ka mums būs jābrauc ar Eidenu.
Nu nē! Man šī ideja riebās un viss vairāk tas, ka man viņam jāzvana.
-Nu tad zvani tam Eidenam.
Izabella teica. Es negribīgi paņēmu telefonu un meklēju Eidena nummuru, vispār nezināju vai man tāds ir , bet tomēr ir. Es vienkārši to nevarēju izdarīt, jā es nevarēju uzzvanīt Eidenam. Iza man tik māja ar galvu un teica lai zvanu. Es uzspiedu zvanīt. Nepagāja ne 5 sekundes un viņš jau atbildēja.
-Vai tā tik nav Ambera...?
Viņš jautāja un varēja saprast, ka smaida.
-Jā es, brauc mums pakaļ uz skolu.
Riebīgi teicu.
-Kāpēc, lai es to darītu? Un pukstens ir 10:30, tev stundu nemaz nav?
Viņš jau sāka uzvesties kā Keilabs.
-Jo Keilabs teica, un nē nav man stundu.
-Kāpēc tad Keilabs tev nevar atbraukt pakļ?
-Kāda tev tur starpība? Viņs ir piedzēries
Skarbi noteicu.
-Nejau atkal, labi gaidi es braucu.
Viņs noteica un es nometu klausuli. Kā to saprast nejau atkal. Mēs gaidījām kamēr Eidens atbrauks.