Iespējamais...

29.

Amberas skatapunkts
Iedomājos par Eidenu, vairs nekad nejutīšu viņa siltos pieskārienus, viņa lūpas uz manējām viņa smaržu...es viņam nespētu piedot. Un jau kārtējo reizi pār manu vaigu tecēja asaras. Paņēnu tableti ko Lea man bija iedevusi un noriju to uzdzerot pa virsu ūdeni.
-Gan jau pāries...
Noteica Lea, jo bija jau pamanījusi kā raudu un izdzirdējusi kā šņukstu.
-Tu viņu mīlēji?
Jautāja Andreas. Paskatījos uz puisi kurš mani vēroja.
-Mīlu...vēljoprojām mīlu...
Teicu skatīdamies Andreasam acīs.
-Varbūt vienkārši piedod viņam.
Teica Andreas.
-Tādas lietas tā vienkārši nepiedod...tas nav iespējams.
Noteicu un piecēlos stāvus un devos uz vannas istabu. Iegāju tajā iekšā un paskatījos uz sevi spogulī. Spogulī redzēju stāvam noraudājušos, vārgu meiteni. Izskatos tik briesmīgi. Nomazgāju seju un ieraudzīju kā uz maniem kulaku kauliņiem ir mazas kreveles un apkārt diezgan sarkans. Atcerējos vakardienas notikumus kā situ pret sienu. Pārstāju domāt un iegāju atpakaļ savā istabā. Lea un Andreas bija apsēdušies dīvānā un sarunājās.
-Mans brālis mājās?
Jautāju un pagriezos pret Leu un Andreasu. Es viņus pazīstu knapi jau dienu, bet zinu to, ka viņi ir īsti draugi.
-Es viņu redzēju virtuvē, bet viņš neizskatījās pārāk labi.
Teica Andreas.
-Kā tu to domā, neizskatījās labi?
Skatoties uz puisi jautāju.
-Izskatījās, ka viņš ar kādu bija kāvies.
Nopūstdamies teica Andreas.
-Eidens...
Noteicu un izskrēju no istabas. Ko viņš bija atļāvies? Piekrāpa mani un tad vēl piekāva manu brāli? Tas jau ir par traku. Ieskrēju Keilaba istabā un stipri aizcirtu durvis. Brālis sēdēja datorkrēslā un lūkojās savā telefonā, bet tad viņš paskatījās uz mani un es redzēju, ka viņam bija pārsista uzacs un lūpa.
-Eidens tev no nodarīja?!
Raudot bļāvu virsū brālim.
-Amber, lūdzu nekliedz...
Teica Keilabs un piecēlās stāvus.
-Atbildi!
Nobrēcos.
-Es vakar aizbraucu pie viņa, jo es jau brīdināju viņu ja tev ko izdarīs, tad viņam tas slikti beigsies.
Noteica Keilabs un ievilka mani siltā apskāvienā.
-Es viņu mīlu Keilab...
Raudot teicu un piespiedos ciešāk brālim.
-Viņš nav tā vērts.
Teica Keilabs un mierināja mani. Atrāvos no brāļa un ieskrēju atpakaļ savā istabā. Paskatījos uz Leu un viņa lūkojās uz mani ar žēlu skatienu. Meitene piegāja pie manis un apskāva mani. Pār Leas muguru ieraudzīju Andreasu un varēja redzēt, ka viņa aukstajā skatienā varēja redzēt kautcik siltumu un viņš izskatījās mazliet noraizējies. Turpināju raudāt un Lea mani mierināja, bet tas nepalīdzēja. Apsēdāmies dīvānā un tad Andreas man apsēdās blakus un arī apskāva mani. Tas apskāviens bija tik auksts, man pietrūkst Eidena.
-Ar laiku kļūs labāk, saku pēc pieredzes.
Saka Andreas un ieskatās man acīs.
-Pēc pieredzes?
Jautāju. Andreas paskatās uz Leu un dod viņai tādu kā mājienu, lai viņa izstāsta.
-Andreasam reiz bija meitene, kuru viņš ļoti mīlēja un viņa itkā viņu arī, bet beigās mēs uzzinājām, ka tā meitene viņu izmanto dēļ viņa bagātajiem vecākiem, kuriem ir kautkāds tur bizness un nu Andreas viņu pameta un tāpēc arī viņš dzīvo ar mani, viņš man ir kā pašas brālis...
Teica Lea un uzlika roku uz Andreasa pleca. Paskatījos uz puisi kurš izskatījās iegrimis dziļās domās. Piebīdījos tuvāk puisim un uzliku galvu un viņa pleca un raudāju.
-Tik labi, ka es jūs iepazinu...
Teicu šņuktot. Lea pasmaidīja un Andreas mazliet pasmīnēja.
-Labi pietiks raudāt!
Iesaucās Lea un slaukot asaras piecēlās kājās stāvus.
-Mums jaizdomā ko šodien darīsim.
Teica meitene.
-Amber, tev jānāk uz mūsu māju un jāiepazīstas ar maniem vecākiem.
Priecīga iesaucās meitene.
-Es nedomāju, ka tā ir laba doma...
Noteicu un paskatījos uz Andreasu.
-Tak nekas slikts nenotiks, tu viņiem noteikti patiksi.
Smaidot teica Andreas. Paskatījos uz Leu.
-Nu? Kā tad būs?
Jautāja meitene.
-Lai notiek.
Noteicu un paskatījos uz Leu kura no priekiem jau sāka lēkāt, abi ar Andreasu iesmējāmies.
-Labi es padošu vecākiem ziņu, ka tu ieradīsies pie mums, Andreas ejam un Amber, tu tikmēr sataisies.
Teica Lea un ar Andreasu pameta manu istabu. Nopūtos un aizgāju uz vannas istabu. Iztīrīju zobus un izķemmēju matus. Piegāju pie skapja un no tā izņēmu baltu kreklu, džinsa jaku un tumši zilas džinsa bikses. Saģērbos un kājās uzvilku Dr. Martens zābakus un devos ārā no istabas. Kāpu lejā pa trepēm un mani tur jau sagaidīja Andreas un Lea, viņi sarunājās ar manu brāli. Nokāpu lejā un ierunājos.
-Keilab, es iešu pie Leas un Andreasa.
-Labi, esi uzmanīga.
Teica brālis un apskāva mani, pasmaidīju un tad ar draugiem pametu māju. Sākām iet uz Leas un Andreasa mazo, balto mājiņu. Lea brauca pa priekšu ar manu skrituļdēli ko bija paņēmusi no manas istabas un es ar Andreasu gājām viņai no aizmugures.
-Kādi ir viņas vecāki?
Jautāju puisim.
-Pēc Leas brāļa nāves, viņi ļoti pieskata viņu, tā kā viņi mājās nav bieži, es esmu atbildīgais par viņu, bet neuztraucies, tu viņiem patiksi.
Teica Andreas. Pasmaidīju viņam un pēc garā ceļa bijām nonākuši pie viņu mājas. Nenoliegšu, es esmu uztrauksies par ļoti.
-Amber viss būs kārtībā.
Smaidot teica meitene un ieveda iekšā mājā. Priekšā mūs sagaidīja viņas vecāki. Lea pieskrēja pie viņiem un apskāva viņus. Viņas mamma bija gara auuguma, slaida, blonda sieviete, viņa iszkatījās ļoti jauka. Leas tētis arī bija garš un ar sportisku figūru, viņš bija laimīgs ieraugot savu meitu. Iedomājos par Viljamsu... Lea ieraudzīja mani un tad ierunājās.
-Mamm, tēt, šī ir Ambera.
Teica Lea un es nejauši pasmaidīju. Leas mamma pieskrēja pie manis un ievilka mīļā apskāvienā.
-Deizija.
Smaidot teica skaistā, blondā sieviete.
-Ambera, prieks iepazīties.
Noteicu un tad pie manis pienāca Leas tētis un arī mani apskāva.
-Aleksandrs.
Teica vīrietis un deva man plašu smaidu.
-Prieks iepazīties!
Noteicu un paskatījos uz Leu un Andreasu kuri stāvēja malā un smaidīja man ar plašiem smaidiem.

Hello! Kā patika daļa? Ieraksti commentos savas domas un uzspied ☆!💖

:)