Iespējamais...

25.

Uzvilku tos un paķēru melnu džinsa jaku un izgāju no istabas. Nokāpu lejā un ieraudzīju Eidenu stāvot pie durvīm, viņš paskatījās uz mani un lēnām nāca man klāt. Pienācis pie manis viņš apvija savas rokas ap manu vidukli un pievilka pie sevis ļoti cieši klāt.
-Tu tik skaisti izskaties.
Teica Eidens un noskūpstīja mani.
-Tu arī.
Smaidot teicu un lejā nogāja Izabella un Keilabs. Man ir tik ļoti bail, es nezinu kāpēc, bet man ir bail.
-Izabella un Keilabs ar mums brauks.
Teica Eidens. Pamāju ar galvu un paķēru Eidena roku un saspiedu to ļoti stipri.
-Ejam?
Jautāja Eidens.
Visi piekritām uz izgājām no mājas. Iegājām garažā, lai paņemtu puķes. Man bija izvēlēts liels narcišu pušķis, kas bija satīts ļoti skaistā, tumši sarkanā lentītē, Izabellai tumši violetas dālijas, Keilabam ar Eidenu lieli, sarkani rožu pušķi. Ielikām puķes mašīnas magāžniekā un ar Eidena mašīnu sākām braukt uz vietu, uz kuru es gribēju braukt vissmazāk. Kapi. Tas vārds jau izklausās baisi. Braucot Eidens paņēma manu roku un to cieši turēja savējā. Visu ceļu mēs sēdējām klusumā. Pēc desmit minūtēm mēs bijām klāt. Izkāpām no mašīnas un ieraudzījām kā Tifanija piebrauc ar savu balto RangeRover SUV, viņai blakus sēdēja Viljams un aizmugurē tā blondīne. Viņi izkāpa no mašīnas un paņēmuši puķes nāca uz mūsu pusi, ieraudzījusi kā tā blondīne bija saģērbusies, man vemt gribējās.
-Tu nopietni vēl viņu atvilki? Un vēl tādā paskatā?
Jautāju Viljamsam.
-Tev kautkādas problēmas?
Ierunājās blondīne.
-Viljams! Pasaki viņai taču kautko!
Dusmīgi iespiedzās blondīne, es reāli viņas vārdu pat nezinu.
-Ejam.
Noteica Viljams un aizvilka viņu aiz rokas prom no mums.
-Tu skaisti izskaties!
Iesaucās Tifanija. Es ar viņu nevēlējos runāt, jo viņa bez mūsu piekrišanas, manās un Keilaba mājās atļāva palikt Viljamsam. Noignorēju viņu un pievērsos Eidenam.
-Ejam?
Noteicu.
-Jā, labi.
Viņs man rokās iedeva narcises un mēs jau gājām uz kapellas pusi. Iegājām tajā iekšā un tur bija sabraukuši ļoti daudz cilvēki. Ieraudzīju zārku. Tas bija Olīvijas zārks, man pār vaigu notecēja sāpju pilna asara. Visi četri apsēdāmies aizmugurējos krēslos.
-Tev viss kārtībā?
Izabella jautāja, jo bija ieraudzījusi kā es raudu. Pamāju ar galvu un piespiedos tuvāk Eidenam, viņš aplika savu roku man ap pleciem. Mācītājs uzsāka savu runu. Es tik ļoti stipri raudāju un Keilabs arī. Mācītājs beidza savu runu un Keilabs ar Eidenu aizgāja pie viņa, jo Eidenam, Keilabam, Lūkasam, Viljamsam, bija jānes zārks. Izabella paņēma manu elkoni un piespieda mani pie sevis klāt. Puiši nesa zārku un pagāja mums garām, tagad jau visi devāmies ārā. Mēs abas ar Izabellu ļoti raudājām, ka pat vairāki cilvēki mums jautāja vai viss kārtībā, protams, ka nekas nav kārtībā. Manas māsas vairs nav. Viņi nolika zārku zemē un Eidens ar Keilabu atnāca pie mums. Varēja redzēt, ka pār Eidena vaigu notek vairākas asaras. Sāka skanēt Tom Odell- Another love, mana un Olīvijas mīļākā dziesma. Tagad man bija jāliek puķes. Piegāju pie zārka un raudot teicu.
-I brought you daffodils in a pretty string...
Mani vārdi saskanēja, tieši ar dziesmas vārdiem. Es saļimu turpat pie zārka un turpināju dziesmu.
-And if somebody hurts you, I wanna fight
But my hand's been broken, one too many times...
Šie bija dziesmas stiprākie vārdi, es tos izdziedāju pietiekami skaļi, lai visi tos dzirdētu.
-Amber...
Eidens pienāca man klāt, bet es viņu atgrūdu.
-So I'll use my voice, I'll be so fucking rude
Words they always win, but I know I'll lose...
Sāku histēriski raudāk, kā vēl nekad, visi skatījās uz mani ar žēlumu acīs. Eidens mani piecēla un apksāva siltā apskāvienā. Paskatījos uz Keilabu un viņš bija noraudājies. Piegāju pie viņa klāt un viņu stipri apkāvu, pār Keilaba muguru redzēju divus policistus.
-Keilab...
Noteicu brālim un parādīju uz policistiem.
-Vai Ambera Railenda un Keilabs Railends?
Viens no policistiem jautāja. Kāpēc viņi grib ar mums runāt? Domāju pie sevis.
-Jūsu māte...viņa nomira. Mums ļoti žēl.
Teica policists. Paskatījos uz Keilabu un viņš uz mani. Abi sākām raudāt. Kāpēc, kāpēc? Sapratu, ka biju zaudējusi sev divus svarīgus cilvēkus, viņi man nozīmēja tik daudz. Velns! Eidens piegāja pie manis un atkal ar savu silto apskāvienu apskāva.
-Ved mani mājās...
Šņukstot teicu. Eidens pamāja ar galvu un mēs devāmies uz viņa mašīnu, Izabella un Kielabs arī mums sekoja. Iesēdāmies mašīna un sākām brukt. Visu ceļu domāju, kāpēc mammas un Olīvijas vietā nebiju es. Nemanot bijām piebraukuši pie mājas un es izlecu no mašīnas un ieskrēju mājās, skrēju uz savu istabu. Ieskrēju tajā un ar skaļu blīkšķi aizcirtu durvis, taču tās uzreiz atvērās ,istabā ienāca Eidens.
-Ej prom, lūdzu...
Raudot un saķerot galvu ar plaukstām teicu.
-Amber ļauj...
Viņš iesāka.
-Kaut viņu vietā būtu bijusi es!
Nobļāvos un paskatījos uz Eidenu, viņš raudāja.
-Amber nesaki tā.
Teica Eidens.
-Tā būtu bijis labāk.
Skaļi raudot teicu.
-Un tagad lūdzu atstāj mani vienu.
Noteicu un apsēdos gultā.
-Nē, es...
-Eiden EJ!
Nobrēcos un viņš paskatījās uz mani un izgāja no istabas. Apgūlos gultā un raudāju. Tagag es esmu pazaudējusi arī mammu un ja nu es pazaudēšu Keilabu? Tas nevar notikt, viņš ir viss kas man ir palicis.

Kā jusm patika šī daļa? Mazliet emocionāla ne?😭 Iesaku noklausīties dziesmu, jo pēc viņas es taisīju šo daļu.😭 Uzspied ☆ un ieraksti commentos kautko jauku!💖