Amberas dzīve ir pretty normal, meitene mācas un dzīvo Teksasā viņai nav neviena ienaidnieka, viss ir perfekti, bet vai tas mainīsies līdz tam, ka viņa ieķersies sava brāļa labākajā draugā? Vai viņiem viss iznāks kā pasakās? Lasi lai uzzinātu :)
Hig...
Es stāvēju ārā apstulbusi. Maija siltais vakara vējšs man viegli sitās sejā un tā sajūta bija patīkama. Vai viņš mani būtu noskūpstījis? Vai man viņam tomēr piedot? Mēs katrs dzīvē izdaram kļūdas, bet man nav ne jausmas ko darīt... Nodomāju un iesoļoju iekšā mājā. Aizcirtu mājas durvis un tās aizslēdzu, jo par Leo nav nekādas ziņas un teikšu godīgi, man no viņa ir bail. Viņš nolaupīja mani, sašāva Eidenu, izsita manu logu un tagad viņš mūs ķēra ar Leu pa pilsētu nu jā tam čalim kautkas nav kārtībā. Iesoļoju virtuvē un sajutos tik vientuļi, kaut tagad ar mani šeit atrastos Lea un Andreas, viņi ir tik labi draugi. Smaidot staigāju pa māju, jo man vienkārši nav ko darīt un man prātā klejo idejas pat to vai man piedot Eidenam. Noteikti līdz rītdienai ir jaizdomā. Es vēlos viņam piedod, jo es viņu patieši mīlu, bet tas kas notika... pat negribu atcerēties un kur man ir garantija, ka viņš nepieļaus tādu kļūdu otreiz. Varbūt es viņam biju vienkārši spēlīte, jo nu viņš jau ir tas populārais puisis. Tagad jau es nemierīgi staigāju no viena mājas stūra uz otru. Jūtos tik uzvilkta, nav ne jausmas kāpēc, bet tagad man notiekti noderētu kāda cigarete. Jā, jā zinu, smēķēt nav labi, bet man šķiet tas būtu tas, kas man tagad būtu nepieciešams. Ašā solī uzskrēju augšā un ieskrēju Keilaba istabā. Piegāju pie brāļa gultas un es zināju, ka zem spilvena viņš tur cigaretes. Pacēlu spilvenu un nu protams tur atradās diezgan saburzīta Marlboro cigarešu paciņa un pie tās atradās parastas melnas šķiltavas. Paķēru abas lietas uz izgāju no brāļa istabas. Nez kur man iet smēķēt? Atcerējos, ka mums mājās ir balkons. Pagriezos pa labi un priekšā man atradās lielas stikla durvis. Atvēru tās un izsoļoju ārā. Uzreiz kā uzliku savu kāju uz balkona grīdas, idegās mazas lampiņas, kuras bija aptītas ap balkona margām. Šeit izskatījās kā pasakās. Pamanīju, ka vēl uz balkona atrodas liels un izskatījās tik sasodīti ērts šūpuļkrēsls un mazs, mīksts krēsls ar galdu. Ierāpos šūpuļkrēslā un apsedzos ar pledu, kas bija nolikts uz galda.
Oops! This image does not follow our content guidelines. To continue publishing, please remove it or upload a different image.
Uz sekundi aizmirsu visu. Es beidzot jutos tik labi, neparko nebija jāraizējas, jābēdājas. Pamanīju, ka man rokās stāv cigarešu paciņa, izņēmu no tās vienu cigareti un ieliku to starp zobiem. Mēģinājusi es biju vairākas reizes, abas ar Izabellu. Aizdedzināju to un ievilku dūmus plaušās, mazliet noklepojos, bet tā sajūta bija tieši tā ko kan vajadzēja, viss atslāba. Ar pirkstiem izņēmu cigareti no mutes un izpūtu tās dūmus. Paskatījos apkāt viss ir tik kluss, tālumā var redzēt skaistās gaismas no citu mājām šajā rajonā, bet skats ir brīnišķīgs. Ievilku otro reizi un tagad es kaklā sajutu kutināšanu, bet man tā patika. Skatoties uz tālajām gaismā es iedomājos par Eidenu kā man viņš pietrūkst. Man viņam ir jāpiedod un es to darīšu, es piedošu Eidenam, lai arī viņš mani tiešām sāpināja, es viņam piedošu. Iedomājos par to, ka mēs atkal būsim kopā es varēšu sajust viņs lūpas, viņa apskāvienus, smaržu. Šis noteikti ir totālākais neprāts, jo man šķiet neviena meitene neietu atpakaļ pie puiša, kurš pārgulēja ar tavu labāko draudzeni, brt nu es esmu citādāka. Rīt no rīta es Eidenam pateikšu, ka es viņam piedodu, bet tikai kādu atbildi man gaidīt? Varbūt viņš mani pasūtīs trīs mājas tālāk? Varbūt viņš jau ir atradis labāku par mani? Bet varbūt es viņam kautko nozīmēju un mēs varētu sākt visu no sākuma? Dažādi varianti skraidīja man pa galvu, bet ko gan es īstenībā varu cerēt, jo nu jūs jau ziniet kas tādiem puišiem kā Eidenam ir tikai prātā. Nemanot es jau biju nopīpējusi visu cigareti. Nodzēsu to un aizmetu. Iekārtojos ērtāk krēslā, sasedzos siltāk un vēroju gaismas. Es tik ļoti vēlētos vēlreiz satikt mammu un Olīviju, es nevatu aptvert to, ka viņu vienkāršj vairs nav. Sajūta tāda, ka viņas ir turpat drošībā pie tantes. Pār vaigu man notecēja sāpju pilna asara. Ar segu noslaucīju to un man is jāsaņemās. Man jr jātiek visam pāri, mammai, Olīvijai un nu nez kas vēl beigās iznāks ar Eidenu. Paskatījos telefona pulkstenī un tas rādīja 23:30. Atcerējos to, ka rīt man ir skola un ir arī uzdoti kautkādi pāris mājasdarbi. Negribīgi izlīdu no ērtā krēsla un apsolījos tam, ka es noteikti atgriezīšos. Paņēmu cigarešu paciņu ar šķiltavām un atverot lielās stikla durvis iegāju mājā. Lēnām aizsoļoju līdz savām istabas durvīm un iegāju iekšā. Paskatījos uz rakstāmgaldu, kas pa brīnumu bija kārtīgs, piegāju pie tā un apsēdos baltajā ādas krēslā un nopūtos. No mugursomas kas atradās zem galda izņēmu mācību grāmatas, pierakstu klades un pildspalvu. Paskatījos kas man ir jādara, ir uzdoti divi uzdevumi matemātikā un viens ir angļu valodā, paldies dievam, ka tik maz. Īstenībā man jau nāca miegs, nožāvājos, bet tomēr sāku mācīties. Apmēram pēc pusstundas es biju visu izdarījusi un aizsoļoju līdz vannas istabai iztīrīt zobus. Iztīrīju tos un uzvilku lielu kreklu. Dušā man nav spēka vairs ieiet. Izslēdzu gaismu un ielīdu ērtajā gultā. Paliku Marlboro cigarešu paku zem spilvena, tā man noteikti vēl noderēs. Aizvēru smagos acu plakstiņus un uzreiz aizmigu.
Rīts -Amber celies! Jutu kādu balsi saucot manu vārdu un viegli purinot mani. Lēnām atvēru acis un ar roku noņēmu matus, kas bija man sejai priekšā un blakus gultā man sēdēja Keilabs. -Nu labrīt. Iesaucās brālis. -Un šitā katru rītu? Smaidot jautāju. Man patika, ka Keilabs mani cēla uz skolu, tā man parasti darīja mamma. -Ja vajadzēs. Smaidot atbildēja brālis. -Labi, bet tagad taisies. Teica Keilabs un piecēlās no gultas tad viņš izsoļoja no istabas. Skatījos baltajos griestos un atcerējos par to, ka es šodien Eidenam pateikšu, ka piedodu viņam. Man to vispār darīt? Pagriezos un apgūlos uz vēdera un iespiedzos spilvenā. Jā, man tas ir jaizdara un man vienalga kāda būs viņa atbilde. Paskatījos pulkstenī un tas rādīja dažas minūtes pāri septiņiem, wow beidzot laicīgi piecēlos un jāsaka paldies Keilabam. Izlīdzu no siltās gultas un piespiedu pēdas uz aukstās grīdas. Piecēlos un aizsoļoju līdz vannas istabai. Manī iekšā māc tāda nelāga nojauta, varbūt tas ir tādēļ, ka es piedošu Eidenam. Labi man nav ne jausmas. Piegāju pie izlietnes un iztīrīju zobus. Izdomāju arī iztaisnot matus. Biedzu savu rutīnu vannas istabā piegāju pie skapja un sāku rakņāties tajā. Beidzot biju no tā kautko izvilkusi. Melnas, saplēstas džinsas un pelēks krekls, nekā labāka man nav. Apsēdos gultā un pārģērbos. Kājās uzilku nike zeķes un melnbaltas nike air max 270. Nostājos pretī spogulim un paskatījos kā izskatos nu itkā jau normāli. Paķēru vēl saplēstu oversized zilu džinsa jaku un mugursomu, tad jau devos lejā. Esmu tik uztraukusies, jo es zinu, ka Eidenam ir jābūt lejā. Nedroši nosoļoju lejā pa kāpnēm un iegāju jau virtuvē. Tur darbojās tikai Keilabs, bet Eidenu es neredzēju. -Man tevi vajadzēs aizvest? Jautāja brālis un pastūma man šķīvi ar vafelēm aplietām ar šokolādes mērci. -Jā un paldies. Uz telefonu man atnāca ziņa no mūsu kopīgās grupas.
We lit🔥 Andreas- Mums tevi savākt? Es- Braukšu ar Keilabu tiekamies skolā. Lea- Ok :)
-Labi, es uziešu pēc atslēgām. Teica brālis un uzgāja augšā. Brokastis biju paēdusi un tad es izdzirdēju atveramies āra durvis. Lūdzu ne tikai Eidens. Sašķobīju seju un nodomāju pie sevis. Nolecu no krēsla un aizgāju paskatīties. Jā, Eidens. -Labrīt. Ieraudzījis mani viņš noteica. -Labrīt... Atspiedos pret sienu un vēroju puisi. -Kur Keilabs? Viņš jautāja. -Augšā. -Labi, es pagaidīšu. Noteica Eidens un uzsmaidīja man. Pēc apmēram divām minūtēm es saņēmu drosmi un ierunājos. -Man tev kas jāsaka... Ar trīcošu balsi pēkšņi ierunājos un paskatījos uz puisi kurš jau mani cītīgi vēroja. -Saki. Noteica Eidens un uzmanīgi lūkojās manī. -Es tev... Iesāku. -Mīļais, kur tu esi? Pēkšņi atvērās mājas durvis un pa tām iesoļoja kāda meitene. Paskatījos uz Eidenu un viņa sejas izteiksme mainījās ieraugot viņu, viņš palika tāds kā dusmīgs. Tā tak ir tā meitene no slimnīcas, tā ar kuru Eidens skūpstījās. -Ne tagad. Stingrā balsī atbildēja Eidens. Kas pie velna šeit notiek? Tā meiča piegāja pie viņa un teica. -Vakarnakt gan neko tādu neteici. Nu es visu sapratu. Eidens uzreiz paskatījās uz mani un gribēja kautko teikt. -Aizmirsti. Ar asarām acīs noteicu un paķēru somu un izskrēju no mājas.
