Iespējamais...

28.

Pasmaidīju uz viņu un viņa uz mani.
-Labi, bet pasaki viņai, ka es aizbraucu.
Šņuktot teica Izabella, man pat vienā brīdī sāka palikt viņas žēl, bet tās domas ātri mainījās.
-Domāju, ka viņai tas neinteresēs.
Dumsīgā balsī teica Lea un nospieda sarkano aplīti, kas liecināja par zvana pabeigšanu. Lea atdeva man telefonu atpakaļ un ierunājās.
-Ja tu vēlies, tu vari palikt šeit.
-Nē, paldies, mans brālis ganjau uztraucas.
Slaukot asaras teicu.
-Mēs tevi pavadīsim.
Iesaucās Lea un paskatījās uz Andreasu, puisis pamāja ar galvu un izleca no gultas. Nolecām no palodzes un devāmies uz pirmo stāvu. Izgājām pa mājas durvīm un devāmies uz manas mājas pusi. Pa ceļam norunājām visādas lietas un es pat uzzināju to, ka Andreas un Lea mācīsies manā skolā un pat manā klasē. Jutos labi, ka Izabella aizbrauks un es ceru uz visiem laikiem. Runājot par Eidenu, par viņu es centīšos vairs nedomāt kautvai mīlu viņu no visas sirds un neviens cits nespēs ieņemt viņa vietu, nekad... Bijām nonākuši pie manas mājas.
-Jūs varat nākt iekšā.
Attaisīju mājas durvis un iegāju tajā, Andreas un Lea man sekoja. Ieejot mājās, pirmais ko es redzēju bija Keilabs, kurš stāvēja virtuvē pie letes un atkal dzēra.
-Keilab, ko tu dari?
Piegāju pie brāļa un jautāju.
-Amber, es uztraucos!
Viņš mani ievilka ciešā apskāvienā.
-Tu dzer?
Jautāju.
-Tikai mazliet...
Smaidot teica brālis un tad paskatījās uz diviem jauniešiem kas stāvēja pie virtuves ieejas.
-Andreas un Lea.
Noteicu. Lea pasmaidīja un Andreas pamāja ar roku.
-Kur Eidens?
Jautāja Keilabs un tad es atcerējos visu. Pār vaigu man notecēja asara.
-Amber?
Jautāja brālis.
-Viņš...viņš pārgulēja ar citu.
Noslaucīju asaru kas tecēja pār manu vaigu un pateicu to brālim. Man viss iekšā tā sāpēja, viss tā dedzināja.
-Eidens tevi piekrāpa?
Jautāja Keilabs un viņš izskatījās dusmīgs.
-Ar ko?
Jautāja Keilabs.
-Izabellu.
Noteicu un aizgriezos prom. Keilabs paņēma mašīnas atslēgas un izskrēja no virtuves un ar lielu blīkšķi aizsita mājas durvis. Paskatījos uz Leu un Andreasu un tad uz vientuļo viskija pudeli, kas stāvēja uz letes. Paņēmu to rokās un iedzēru. Nošķobījos, jo tas garšoja tik pretīgi, bet man tas bija vajadzīgs.
-Tu tagad piedzersies?
Jautāja Lea un mazliet iesmējās.
-Man viņa patīk.
Smiedamies teica Andreas. Ar viskija pudeli devāmies augšā uz manu istabu. Šeit bija tik daudz atmiņu ar Eidenu, visas labās un sliktās.
-Tev ir forša istaba.
Teica Andreas un ieleca manā mazajā dīvānā. Ar Leu apsēdāmies manā gultā.
-Dzersiet?
Jautāju. Andreas izrāva pudeli no manām rokām un iedzēra šķidrumu.
-Kā gaja bojā tava mamma un māsa?
Jautāja Lea. Paskatījos uz viņu un atbildēju.
-Autoavārija.
Noteicu un iedzēru viskiju. Parasti es nedzēru, ja nu vienīgi dažas reizes ar Izabellu bijām kautko pamēģinājušas.
-Kad jūs sāksiet iet skolā?
Jautāju un paskatījos uz Andreasu.
-Nākam pirmdien.
Tieši tad kad man ir jāiet.
-Un tu?
Pieņemu, ka tagad sēdi mājās.
Jautāja Andreas.
-Arī.
Noteicu. Visu atlikušo vakaru mēs pavadījām runājoties un dzerot. Abi ar Andreasu bijām izdzēruši viskija pudeli un bijām pamatīgi iereibuši, bet Lea nedzēra.
-Mums vajadzētu iet gulēt.
Noteicu.
-Andreas man šķiet mums laiks doties.
Teica Lea.
-Nē, jūs paliksiet.
Vārgi pateicu, jo man nebija vairs pat spēka, lai parunātu.
-Nē, mēs labāk...
Iesāka Lea, bet es viņu pārtraucu.
-Palieciet...
Teicu un ielīdu gultā.
-Lea tu gulēsi pie manis, Andreas tu vari dīvānā, zem spilvena ir sega.
Noteicu. Lea iekārtojās man blakus.
-Zini kāpēc es nedzeru?
Iesāka Lea. Dzirdēju kā Andreas jau krāc, abas ar Leu sasmējāmies.
-Nu?
Jautāju un turpināju vērot griestus.
-Mans brālis gāja bojā autoavārijā un es biju tā kas vada mašīnu, man pat nebija tiesību, bet es sveikā tiku cauri ar vecāku palīdzību. Tajā vakarā mēs braucām mājās no ballītes...
Runāja Lea un pār viņas vaigu notecēja asara. Piebīdījos tuvāk klāt meitenei un apskāvu viņu.
-Man žēl...
Noteicu. Man prieks, ka iepazinu Leu un Andreasu. Iedomājos par mammu un Olīviju.
-Man viņu arī pietrūkst.
Noteicu un sāku raudāt. Abas ar Leu raudājām un smējāmies. Apskāvušās iemigām.

Rīts
Piecēlos ar šausmīgām galvassāpēm. Loga aizskari bija atrauti un spožā saules gaisma man spīdēja acīs.
-Tu beidzot esi augšā.
Ierunājās Andreas. Pagriezos pret viņu un puisis sēdēja dīvānā saķēris galvu, laikam viņu arī mocīja galvassāpes.
-Kas vakar notika?
Miegaini jautāju.
-Mēs laikam par daudz iedzērām.
Teica Andreas.
-Mēs dzērām?
Nesaprašanā jautāju un tad pie gultas ieraudzīju viskija pudeli. Pilnībā neko neatceros. Istabā ienāca Lea.
-Labrīt!
Iesaucās meitene un es sāku mazliet kautko atcerēties.
-Galva?
Jautāja Lea. Abi ar Andreasu saskatījāmies un pamājām ar sāpošajām galvām.
-Kāpēc es dzēru?
Guļot vēljoprojām gultā uz vēdera jautāju meitenei.
-Dēļ tava puiša, kurš tevi piekrāpa ar tavu labāko draudzeni.
Pateica Lea. Atcerējos visu, to kā Eidens piebrauca pie manis un pateica to. Preteklis. Tagad man viņš liekas tik pretīgs. Lea gultā iemeta tableti un ūdens pudeli.
-Tu esi viss labākā!
Iesaucos un piecēlos gultā sēdus, kas lika manai sāpošajai galvai iesāpēties vēl vairāk.

Eidena skatapunkts
Arvēru acis un mani mocīja šausmīgas galvassāpes. Neko neatcerējos kas bija noticis, neko. Pie gultas man mētājās vodkas pudele. Paņēmu telefonu un pulkstenis rādīja 12:30. Ieraudzīju sava mobīlā fona attēlu. Ambera. Es idiots biju meiteni piekrāpis ar viņas pašas labāko draudzeni, kā es varēju. Ar Amberu es jutos citādi, es pat viņu mīlu, bet man tas viss bija jāizbojā. Izlīdu no gultas un devos uz vannas istabu. Ieskatījos spogulī un man pat palika nelabi no sevis. Triecu ar dūri spogulī un tas izšķīda. Man Ambera ir jāatgūst...

Un kā šī daļa? Raksti commentos savas domas un ieteikumus! 💗
Uzspied ☆!