Iespējamais...

17.

Teica Eidens un jutu kā viņš skatās uz mani.
-Man diemžēl nebūs laika.
Teica Keilabs.
-Un kāpēc?
Jautāju.
-Svarīgas darīšanas.
Atbildēja brālis, tad sanāk, ka būšu es Eidens, Tifanija, jauki.
-Labi, tagad man jāiet, bet jūs izbaudiet šo dienu.
Pēdējo reizi noteica Keilabs un izgāja pa durvīm.
-Nu tā! Uz kurieni mēs dosimies?
Jautāja Tifanija.
-Es zinu! Pirmais noteikti uz kādu kafejnīcu pabrokastot!
Sajūsmā iesaucās ome, man prieks, ka omei izdodas nedomāt par Džordžīnu un Olīviju.
-Varbūt dodamies?
Jautāja Eidens.
-Es uziešu augšā pēc telefona.
Teicu.
-Mēs tevi gaidīsim mašīnā.
Teica Eidens, es pasmaidīju un uzskrēju augšā. Ieskrēju istabā un paņēmu telefonu. Izskrēju no mājas uz aizslēdzu durvis. Eidens un Tifanija mani gaidīja pie mašīnas.
-Uz kurieni mēs brauksim?
Jautāju.
-Uz labāko kafejnīcu Dalasā!
Teica omīte. Es iesmējos un mēs iekāpām Eidena mašīnā. Es priekšā un Tifanija aizmugurē. Iesākām braukt, līdz pilsētas centram ir jābrauc kāda pusstunda. Tifanijai laikam piezvanīja kāda draudzene un viņa stāstīja viņai ka ir pie mums ciemos utt.
-Tu zini kādas darīšanas bija Keilabam?
Jautāju Eidenam.
-Nē, viņš man neko neteica.
Teica Eidens. Parasti Keilabs Eidenam izstāsta pilnībā visu, tas sāka palikt mazliet dīvaini.
-Interesanti...
Noteicu.
-Amber, neuztraucies, noteikti nekas svarīgs.
Mierīgā balsī teica Eidens.
-Jā gan jau.
Nopūstdamies teicu un man uz snapchat atnāca ziņa. Tas bija snaps no Izabellas, parasti katru dienu mēs snapojam. Atbloķēju telefonu un apskatījos Izabellas sūtīto bildi. Tajā bija redzams Keilabs kopā ar Izu un bija pierakstīts "Esmu ar tavu brāli".
-Viņš ir ar Izabellu.
Teicu.
-Kurš?
Jautāja Eidens.
-Keilabs.
Pavērsu kameru uz Eidenu un tad uz Tifaniju un iefilmēju tādu kā video un pierakstīju "Esmu ar Eidenu un Tifaniju" un nosūtīju ziņu draudzenei. Ilgi nebija jāgaida un viņa atbildēja ar "Omgggg yaaasss tu un Eidens😍😍😍". Iesmējos un noignorēju draudzeni. Tifanija jau bija beigusi runāt un pēkšņi ierunājās.
-Kad būsim klāt?
-Pēc kādām 10 minūtēm.
Atbildēja Eidens. Visu atlikušo ceļu domāju par Izabellu un Keilabu, viņi būtu labs pāris.
-Esam klāt.
Ierunājās Eidens. Bijām piebraukuši pie kādas kafejnīcas kas bija pašā Dalasas centrā. Izkāpām no mašīnas un varēja jau dzirdēt pilsētas skaņas, mašīnas braukā šurpu turpu, cilvēki staigā un sarunājas viens ar otru. Iegājām kafejnīcā un par mūsu ierašanos iezvanījās zvaniņš. Kafejnīca bija pilna ar cilvēkiem, taču brīvas vietas vēl bija. Piegājām pie viena galdiņa kas nebija aizņemts un apsēdāmies tajā, es sēdēju blakus Tifanijai un Eidens mums pretī. Pēc kādām minūtēm pie mums pienāca kafejnīcas oficiante, viņa bija jauna ap astoņpadsmit, ieraudzījusi Eidenu viņa uzreiz piekārtoja savu outfitu, viņai bija nokrāsoti tumši sarkani mati un tie bija diezgan paīsi, teikšu godīgi viņai nepiestāvēja. Piegājusi pie mūsu galdiņa viņa ierunājās.
-Labdien, ko ņemsiet?
Turot pierakstu blociņu rokās viņa ierunājās.
-Mēs ar Amberu ņemsim citronu kūku un aveņu tēju.
Noteica Tifanija, jo mēs jau bijām novienojušās kopā ko ņemsim.
-Labi, un ko Jums?
Meitene paskatījās uz Eidenu un ar smalkāku balsi jautāja.
-To pašu ko dāmām.
-Labi!
Teica meitene uz aigāja uz letes pusi.
-Kāds tai meitenei izskats!
Klusā balsī ierunājās ome.
-Tifanij!
Smejoties iesaucos.
-Nu, bet paskaties uz viņu!
Ome norādot uz meiteni kas stāvēja pie letes teica.
-Nevaru nepiekrist...
Teica Eidens un pasmaidīja uz mani. Pēc kādām piecām minūtēm tā pati sarkanmate atnesa mums to ko bijām pasūtījuši. Nolikusi uz galda to ko pasūtījām ierunājās.
-Lūdzu!
Tad viņa no sava priekšauta kabatas izvilka blociņu un kautko uz tā rakstīja. Viņa izplēsa no tā lapiņu un pabīdīja to uz Eidena pusi. Uz lapiņas bija viņas nummurs, Eidens uz meiteni paskatījās ar tādu izbrīnītu skatienu un nu to visu protams redzēja Tifanija un viņa ierunājās, tad kad mietene tieši gribēja iet prom.
-Meitenīt!
Oficiante pagriezās pret mums un paskatījās uz Tifaniju.
-Ko šis nozīmē?
Ome paņēma lapiņu un to parādīja tai oficiantei.
-Nu...tas neatiecas uz Jums.
Riebīgi viņa noteica.
-Kā lūdzu?
Es strauji piecēlos no galda un teicu.
-Es lapiņu devu puisim nevis vecajai!
-Lūdzu atkārto to ko tu tikko pateici?!
Piegāju pie meitenes un teicu.
-Nedzirdēji?
-Kas par nekaunību!
Teica Tifanija un tad jau iejaucās Eidens.
-Savāc to savu lapiņu un vācies! Un atvainojies Tifanijai.
-Kāpēc lai es to darītu?
Spītīgi atbildēja meitene. Eidens piegāja viņai tuvāk un teica.
-Divas reizes neatkārtošu.
Dusmīgā balsī Eidens viņai teica. Meitene pakalusīja Eidenam un piegāja pie Tifanijas.
-Piedodiet...
Teica sarkanmate un ome tikai nobolīja acis. Beidzot viņa aizgāja. Mēs ar Eidenu apsēdāmies.
-Tev viss kārtībā?
Jautāju Tifanijai.
-Jā...
Redzēju kā Eidens paņem to lapiņu un aizmet viņu kautkur. Tifanija pasmaidīja uz viņu un mēs pievērsāmies pasūtītajam ēdienam. Kamēr ēdām nolēmām, ka tālāk dosimies uz mākslas muzeju, jo ome vienmēr tur vēlējās aizbraukt. Apēduši kūkas un izdzēruši tējas, devāmies samaksāt.
-Es izmaksāju.
Teica Eidens un pasmaidīja uz mums, mēs ar Tifaniju saskatījāmies un pasmaidījām viena uz otru. Samaksājām un izgājām no kafejnīcas. Iekāpām mašīnā un devāmies uz mākslas muzeju. Tifanija nevarēja sagaidīt kad beidzot būsim tur. Pēc kādām desmit minūtēm bijām piebraukuši pie lielas, vecas, baltas ēkas, tā tomēr bija ļoti skaista.