Iespējamais...

26.

Tas nevar notikt, viņš ir viss kas man ir palicis. Raudot piegāju pie istabas durvīm un aizslēdzu tās. Ar visām drēbēm iekritu gultā un raudāju. Tagad jau esmu pazaudējusi mammu...velns! Tiešām vēlos kaut es būtu bijusi viņu vietā. Eidenu arī biju aizdzinusi prom...jauki. Dzirdēju, ka pie manām istabas durvīm kāds klauvē.
-Amber?
Izdzidēju Izabellas balsi.
-Lieciet mani mierā!
Nesaprotu ko visi no manis gribēja, es vēlos tikai klusumu.
-Atver lūdzu durvis.
Raudot teica draudzene.
-Ej prom...lūdzu...
Bezspēczīgi ierunājos. Piecēlos no gultas sēdus un situ ar kulakiem pret sienu no visa spēka, manī iekšā vārījās tādas dusmas kādas vēl nekad nebija man bijušas. Paskatījos uz saviem kulakiem un tie bija diezgan sarkani un mazliet tecēja asins, pa brīnumu sienai nekas nebija noticis vienīgi mazi asins nospiedumi. Nesaprotu kas ar mani notiek, īstenībā saprotu gan esmu zaudējusi, gan mammu, gan māsu. Lēnām aizgāju uz vannas istabu un paliku zem izlietnes savas rokas un tecināju sitlu ūdeni uz tām, tas mazliet sāpēja, bet man patīk tā sajūta. Beidzu tecināt ūdeni un paskatījos uz sevi spogulī kas bija piestiprināts virs izlietnes. Es izskatījos tiešām briesmīgi, mani mati bija izspūruši, acis sarkanas noraudātas, seja sarkana. Sevi spogulī vērojot es sāku raudāt vēl trakāk. Varbūt man vienkārši aiziet pie mammas un Olīvijas? Tas man šķiet būtu viss labākais risinājums. Nošļūcu zemē un atspiedos pret sienu. Atcerējos visas labās atmiņas ar Olīviju un mammu. Vienu reizi mēs visi četri bijām aizbraukuši uz atrakciju parku.

Pirms gada
-Amber, es gribu lielo lāci!
Iesaucās māsa.
-Keilab, dēļ Olīvijas!
Smiedamies iesucos, brālis pasmaidīja man un tad Olīvijai, mamma tikai laimīgi smējās. Abi ar Keilabu paņēmām šautriņas un metām mērķī. Mums iznāca tiešām labi visus desmit metienus mēs bijām trāpijuši tieši vidū.
-Yessss!
Laimīga iesaucās Olīvija un atrakcijas vadītājs mums iedeva milzīgu lāci, kas apmēram bija Olīvijas augumā.
-Tagad laimīga?
Jautāju māsai, viņa man pasmaidīja ar savu skaisto, plašo smaidu un samīļoja mani.

Realitāte
Kā tas sāp atceroties visas tās atmiņas. Tagad jau es smaidīju un raudāju, vismaz mamma tagad ir pie Olīvijas. Man vismaz ir Keilabs, cerams, ka viņš neaizies...tas nevar notikt. Piecēlos un nomazgāju seju un centos vairs neraudāt, bet kautkā nesanāca. Aizgāju uz savu istabu un saģērbos ērtāk, uzvilku lielu, melnu kreklu un melnus legingus. Ielīdu gultā un palīdu zem segas cenšoties aizmigt. Paņēmu telefonu un atbloķēju to, iegāju galerijā un skatījos selfijus ar mammu un Olīviju. Es nevaru beigt raudāt, tas vienkārši nav iespējams. Izslēdzu telefonu un vēroju griestus. Iedomājos par to kā tūlīt beigsies skola un man būs eksāmeni. Izabella man bija stāstījusi ka pirmais jau notiks nākam nedēļ, bet es vispār neesmu tam gatava, īstenībā mani pat tas neuztrauc. Tā kā nevarēju aizmigt, es izdomāju iziet pastaigāties. Noslaucīju asaras un izlīdzu no istabas. Nogāju lejā un visa māja bija klusa, jo laikam visi ir kautkur prom. Uzvilku melnas converse kedas un devos ārā no mājas. Aizlēdzu durvis un sāku iet uz trotuāra pusi. Gāju un pamanīju to, ka debesis ir iekrāsojušās skaisti rozā un maigi oranžā krāsā, tās bija tik skaistas. Vērojot debesis es kādā ieskrēju.
-Ak dievs! Piedodiet!
Iesucos un paskatījos kurā es biju ieskrējusi. Tā bija kāda meitene kura izskatījās manos gados.
-Nē, nē! Viss kārtībā!
Viņa paskatījās uz mani un teica.
-Tu šeit dzīvo?
Viņa jautāja man. Es tur stāvēju nosarkusi.
-Umm jā, trešajā mājā pa labi.
Norādīju meitenei māju kurā dzīvoju.
-WOW! Tā ir skaista!
Viņa izbrīnīta skatījās uz manu māju.
-Paldies! Un tu?
Jautāju.
-Mēs ar ģimeni šodien ievācāmies šeit un šī ir mana māja.
Meitene parādīja ar roku uz savu māju. Tā bija balta, diezgan maziņa.
-Skaidrs...
-Lea.
Meitene pateica savu vārdu.
-Ambera.
Smaidot pateicu.
-Labi man jādodas, bet ganaju kādreiz vēl saskriesimies!
Teica meitene un iegāja iekšā mājā. Redzēju, kā viņa aizver mājas durvis un ieiet iekšā mājā. Varbūt būšu iegūšu jaunu draudzeni, kas dzīvo kaimiņos? Nebūtu jau slikti, jo Izabella dzīvo kādus četrus kilometrus prom. Uzskāku iet un turpināju vērot debesis. Pastaiga man palīdzēja, jo man vairs nebija jādomā par slikto, kas bija noticis.

Un vēlviena daļa ir galā! Esmu tik priecīga, ka jau tik daudzi cilvēki ir sākuši lasīt šo stāstu un noteikti ierakstiet kautko commentos un neaizmirstiet uzspiest ☆! LOVE YALL!!!😘💖
:)