Dont Talk To Me...

Strīds

"Ko tu te dari?" Aleksis aiz muguras nostājās un mani pārbiedēja.
"Nākošreiz pabrīdini kad mani izsekosi..." es nedaudz dusmojos jo viņš izjauca manu vientulību.
"Kas noticis? Tava māsa ir istabiņā, viss taču ir kārtībā." Viņš apsēdās man blakus.
"Nekas nav kārtībā." Es noslaucīja asaras.
"Klausies. Mēs ejam paralēlklasēs, esam istabas biedri. Tu man vari uzticēties. Stāsti." Viņš teica.
"Nē.. es nevaru." Es teicu un piecēlos kājās.
"Viktorij, kādēļ tu visu sarežģī?! Mēs tev nākam pretī. Cik ātri tu mums panāc pretī tā uzreiz pieci soļi atpakaļ. Kas notiek? Mēs tev nepatīkam? Tev nevajag draugus?" Viņš nedaudz pasugstināja balsi.

Tā man tik ļoti atgādināja tēta balsi kad viņš rāja kaimiņu zēnus par ņirgāšanos. Viss viņā man tik ļoti atgādina tēti ka man bail viņu lielaist sev pārāk tuvu.. man bail ka beigu beigās man atkal sāpēs...

"Aleksi.. lūdzu.. nesāc!" Es pagriezos pret viņu.
"Nesākt ko?! Nav ko iesākt tikai tādēļ ka tu neko nesaki, nestāsti. Tu ieslēdzies sevī. Kāda problēma?!"
"Aleksi.."
"Ko Aleksi?! Ko?!" Viņš palika dusmīgs.
"Vienkārši beidz! Saproti mani, man ir grūti uzticēties cilvēkiem. Un vēl vairāk man ir bail tos zaudēt."
"Zaudēt? Kurš teica ka tu zaudēsi mūs? Mēs būsim Tavi draugi! Bet nē, tu to nepieļausi jo tev ir savi principi.. Tu pat nezini kā tas ir kādu zaudēt.. kur nu vēl iztēloties ka zaudēsi mūs." Viņš pusbalsī bļāva.

Es nesaskatīju viņa teikumos loģiku. Manas acis bija pilnas ar asarām.

"Tici man.. es zinu kā tas ir." Es teicu.
"Tiešām?! Mans tēvs mani pameta kad biju mazs! MANI AUDZINĀJA MAMMA! Viena pati. Es zaudēju tēvu kurš aizlaidās ar savu mīļāko prom.."
"Aleksi.." man vairs nebija spēka. Es stāvēju viņa priekšā ar asarām acīs un man nebija spēka strīdēties.
"Tu nezini kā tas ir dzīvot bez tēva." Viņš nomierinājies teica.
Es nenoturējos.
"Tev viņš vismaz ir. Kaut kur bet ir.." es izplūdu asarās un teicu.