Dont Talk To Me...

...

Vakarpusē izvedu Džeinu pastaigāties. Kad atnācu atpakaļ.. murgs.

Mans murgs var sākties.

Acīmredzams mamma pa to laiku, kamēr biju prom, bija uzrīkojusi mājās kaut kādu pasēdēšanu. Visa māja bija pilna ar cigarešu dūmiem. Mamma un viņas "draugi" sēdēja pie galda un uz galda atradās vairākas alus pudeles.

"Nopietni mammu?" Es bļāvu..
"CIK VAR?!" Es viņai iebļāvās sejā un uzskrēju uz savu istabu kopā ar Džeinu.

Es vienkārši iekritu gultā. Es sāku raudāt līdz izdzirdēju zvanu.
"Hallo?" Es šņukstēdama pacēlu klausuli.
"Čau.." Es izdzirdēju Alekša balsi.
"Aleksi.. es.. es tev atzvanīšu.."
"Tu raudi? Kas notika?" Viņš jautāja.
"Nekas.." es noliku klausuli.

Es vienkārši sēdēju un raudāju. Es atvēru savu papīru skapi un visu svaidīju pa gaisu.

Cik var dzert? Vai tad nevar beigt? Vai tad man tiešām ir jācieš?!
Kā man tas viss ir apnicis!!!
AAAAAAHHHHHHHHHH!!!!!!!

Es nokritu gar zemi un saķēru galvu. Ko es daru?

Man atkal zvanija.
Es noslauciju asaras un pacēlu klausuli.
"Aleksi.. piedod bet." Es nepabeidzu teikumu jo mani pārtrauca.
"Paņem kaut kādu jaku, telefonu un nāc lejā.. tagad!" Viņš nolika klausuli.

Es izdarīju ko viņš prasīja. Es izgāju ārā un viņš stāvēja pie mašīnas. Es paskatijos uz viņu. Es piegāju pie viņa klāt.

"Kas noticis..?"
"Mana mamma atkal dzer.." es teicu un ar vienu roku noslauciju asaras.
"Neraudi.. braucam.."
"Uz kurieni?"
"Nezinu.. kur deguns rādīs."
"Tu nopietni? Tu atbrauci uz šejieni dēļ manis?" Es jautāju.
"Bet kāpēc ne?" Viņš paskatījās uz manis.

*Alekša POV*
Mana sirds sitās tik strauji.
Es cerēju ka viņa neatteiksies.

*Vikrorijas POV*
Es paspēru soli viņam tuvāk.
"Paldies tev.. tu esi īsts draugs."
Es teicu un apskāvu viņu.

Viņš aplika rokas man ap muguru un uzlika savu zodu uz manas galvas.

"Bet protams.." viņš nopūtās.

Mēs iekāpām mašīnā un uzsākām braukt. Mēs nolēmām aizbraukt uz kādu diennakts kafejnīcu.
Beigās nolēmām iet uz picēriju.
Apsēdušies pie galda pasūtījām lielo picu ar ananāsu un vistas gaļas gabaliņiem. Klāt paņēmām kolas pudeles.

"Nu? Stāsti.." viņš teica.
"Ko tieši?" Es jautāju kamēr gaidījām picu un kolas.
"Visu.. par sevi. No A līdz Z."
"Okay.." es nopūtos.
"Tātad.. piedzimu mazā pilsētā. Visu bērnību pavadīju ar draugiem. Tad piedzima māsa. Viņa man nemaz nepatika jo vēlējos būt vienīgais bērns ģimenē. Biju diez gan atklāta līdz brīdim kad nomira tēvs. Tad es arī sāku cienīt māsu.. sāku viņu iemīlēt jo viņa ir vienīgais kas man ir palicis. Mamma.. viņa man ir tukša vieta. Viņa dzer kopš tēva nāves un nemaz par mums nerūpējas, tādēļ māsu audzināju viena. Tad mamma zaudēja savu darbu.. taču atrada labāku un nācās pamest veco māju. Tā nu es sāku dzīvot kojās.." es teicu.
"Tu kaut ko izlaidi.." Aleksis paskatījās uz manis ar nopietnu sejas izteiksmi.
"Ko tad?" Es nesapratu..
"Pēc tēva nāves tu.." viņš gribēja lai turpinu viņa teikumu.
"Es sadraudzējos ar māsu utt. Es tev jau teicu.." nedaudz pasmējos un viesmīle atnesa picu.
"Tu izlaid ļoti svarīgu lēmumu no savas dzīves.." viņš teica un skatijās uz manis. Es sastingu.
"Par ko tu runā?" Es jautāju.
"Par pašnāvību.. par zālēm kuras tev jādzer. Depresija..." viņš nopūties teica.
"K..Kur tu to uzzināji?" Es paliku nedaudz dusmīga.
"No.. tavas māsas.." viņš atbildēja un norija picas gabalu.
"Nu.. LAI NU KĀ.. es par to runāt negribu.." es teicu un nedaudz atdzistu lai nesāktu bļaut.

Mani ļoti aizskāra šīs tēmas.

"Klausies.. ja tev kādreiz ir skumji.. vai tu gribi ar kādu parunāt.. tu taču zini ka vari man zvanīt vai atnākt pie manis.. vai ne?" Viņš paskatījās uz manis. Es noliecu galvu.
"Arī šodien.. tu varēji man visu izstāstīt. Tev nav tam visam jāiet cauri vienai! Tu neesi vainīga ka neviens nav perfekts.." viņš stāstīja.
"Man viss ir kārtībā. Ēd!" Es atbildēju un turpmāko pusstundu sēdēju saspiestā gaisotnē.

"Labi.. piedod.. ja negribi par to runāt tad nerunāsim.. es vienkārši gribu lai tu saproti, ka tu no manis vari neko neslēpt. Labi.. taisīji pašnāvību.. viss! Es tevi nesodīšu par tavām pagātnes rīcībām.." viņš teica.
Es klusēju.
"Vika.."
"Es neslēpju.. jā, es taisīju pašnāvību.. jā es lietoju anti-depresantus. Bet es neuzskatu ka visiem tas ir jāzin.."
"Bet slēpt arī to nevajag.."
es nedaudz paklusēju.
"Beidzam.. labāk braucam. Pica ir apēsta.." es teicu.

Iesēdāmies mašīnā.
"Piedod.. es tik tiešām negribēju tev sabojāt garastāvokli. Vēlos lai tu man uzticies." Aleksis man uzsmaidija.

Es nevaru turēt ļaunu prātu uz ilgu laiku, ja vien cilvēks mani nav nokaitinājis pa īsto.

Uzsmaidiju puisim atapakaļ un pārgriezu acis. Abi iesmējāmies un braucām. Ārā palika tumšs. Mēs piebraucām pie kāda ezera.

Te bija ļoti skaisti. Peldvieta.. soliņi..
uzkāpām kādā kalnā un apsēdušies skatījāmies tālumā.

"Klau.. man jau kādu laiku ir viena doma.. vai man atļautu māsu ņemt manā apgādībā?" Es jautāju puisim.
"Es nejūtos par viņu droša kad viņa nav man blakus.." paskaidroju.
"Nezinu.. tas ir ilgs process un tev nav 18 gadi.." Aleksis apdomājās.
"Bet ja man būtu 18?" Es jautāju.
"Es.. domāju ka jā. Ja tava mamma piekritīs." Aleksis teica.

Perfekti! Rīt ir mana dzimšanas diena un ja man paliek 18 es varu ņemt māsu pie sevis! Esmu daudz plānojusi. Vecmammai ir dzīvoklis netālu no kojām. Viņa to ir gatava man atdot tad kad to paprasīšu. Es varētu tur pārvākties un paņemot māsu pie sevis.. man nebūtu garlaicīgi. Dzīvoklis ir izremontēts un ļoti mūsdienīgs.

"Klau.. es domāju ka man pietiek svaiga gaisa. Vēlos doties mājās. Vai aizvedīsi?" Es jautāju.
"Jā.. vet protams." Aleksis uzsmaidija.

Izkāpu no mašīnas un apskaujot puisi atvadījos. Ienācu mājās un ātri uzgāju uz savu istabu. Mamma bija savā un varēja dzirdēt kā viņa krāc. Es uzliku uz ausīm austiņas un ielīdusi gultā aizmigu.