Dont Talk To Me...

Uz jumta

Pagriezos un gāju prom ātrā solī. Viņš palika tur sēžam. Tikusi ārā no parka es skrēju uz koju pusi. Uzskrēju uz pēdējo stāvu un atradu ieeju uz jumta. Es vienkārši apsēdos un skatijos tālumā. Es zinu ka Aleksim ir taisnība.. ka es neko nevienam nestāstu un neļauju piekļūt man klāt, bet man arī ir sava daļa taisnības! Katrs cilvēks sāpina.. mazāk vai vairāk.

Es sēdēju.. ārā bija tumšs un man palika nedaudz vēsi. Pār seju tecēja miljons asaru. Es nevarēju nedomāt par tēti. Pēkšņi es izdzirdēju soļus man aiz muguras.

"Viktorij.. es.." Aleksis centās ar mani runāt.
"Es varu apsēsties?"
"Ko tev vajag?" Es jautāju.

Mana balss bija briesmīga. Es to tik ļoti ienīstu. Un tagad, kad es raudāju tā izklausījās pēc maza bērna balss.

"Parunāt.. es tevi lūdzu!" Aleksis apsēdās. Es uz viņu negribēju skatīties.
"Runā..."
"Nu.... tev...nav tēva?"
Es izplūdu asarās. Kādu brīdi klusēju un tad noriju siekalas.
"Pirms diviem gadiem..viņš gāja bojā auto avārijā." Es izspiedu no sevis un noslaucīju asaras.
"Viņš man bija visa dzīve. Viņš bija mans vienīgais draugs..."
"Un Marta?"
"Marta bija maza un nepaklausīga. Viņa knapi atceras tēti un.. Man viņa pietrūkst. Man viņa tik ļoti pietrūkst.. " es izplūdu asarās un saķērusi savu galvu vienkārši raudāju.
"Eew.. Vika.. neraudi..!" Viņš centās mierināt taču varēja saprast ka viņš ir apmulsis.
"Tev viņš bija ļoti tuvs.. vai ne?"
"Viņš.. viņš man bija viss.. viņš bija mans vienīgais draugs un vienīgais cilvēks kurš mani saprata un.. es viņu patiešām mīlēju..tādēļ es visus atstumju.. man.. man vienkārši bail ka kāds mani atkal sāpinās tik ļoti cik sāpināja tēta nāve.." es raudot teicu.

Siltums. Es sajutu viņa rokas apķerot manu ķermeni. Viņa siltās plaukstas vijās man ap muguru.

"Nomierinies." Viņš teica.
"Nomierinies un ejam uz istabu. Tu esi auksta.." viņš teica un piecēlās.
"Nē.." es atbildēju.
"Nē?"
"Nē.. es negribu.."
"Viktorij..nāc..!"

Man nebija spēka strīdēties...