Dont Talk To Me...

...

Ieliku ausīs austiņas un klausoties mūziku aizmigu.

Nākošajā dienā.. skolā nekas nenotika. Divi pārbaudes darbi.. atnācu uz kojām un nolikusi somu, izpildiju mājas darbus. Pēc stundas sēdēju pie sava galda un datorā skatijos filmu.

Blakus stāv kola stikla pudelē. Es to paņēmu rokās uz gāju paskatīties ārā pa logu, taču aizķēros aiz paklāja. Pudele nokrita pirmā. Tā sašķīda stikla gabalos un tad.. mana plauksta piezemējās tieši uz tiem. Man šausmīgi sāpēja. Es ātri piecēlos kājās. Mans paklājs bija sarkanos pleķos. Acīmredzams, rēta bija dziļa un noteikti trāpija pa kādu asinsvadu. Es paķēru papīra dvieļu strēmeles taču tās momentā bija pilnas ar asinīm. Man acīs sariesās asaras.

Istabiņā ienāca Aleksis.
"Čau" viņš sasveicinājās. Es pagriezos pret viņu un viņš ieraudzija manu plaukstu.
"Kas notika?!" Viņš pieskrēja klāt un apskatījās manu roku.
"Mierīgi.. braucam uz slimnīcu.."
"Es tikai sagriezos." Es teicu jo man bija bail. Es trīcēju.
"Viktorij beidz! Rēta ir dziļa!" Viņš ātri paķēra kaut kādu auduma dvieli un piespieda pie manas rokas, lai mēģinātu apstādināt asiņošanu.
"Braucam!" Viņš teica un dzena mani ārā no istabiņas. Viņš uzzvanīja draugam un aizņēmās mašīnu.

Mana roka, šausmīgi sāpēja. Tājā dzēla kā bites... es nejutu savus pirkstus. Mēs iesēdāmies mašīnā. Sākām braukt.

"Neatlaid roku! Jàtur uz tās spiediens, lai apturētu asiņošanu.." viņš teica.
"Es zinu!" Es uzbļāvu un sāku panikot.

Piestājām pie slimnīcas. Viņš atsprādzējās un izkāpa no mašīnas. Viņš atvēra man durvis. Es izkāpu ārā. Viņš aizslēdza durvis. Viņš ielika atslēgas kabatā un piespieda auduma dvieli stiprāk pie manas rokas. Mēs iegājām slimnīcā un mani momentā ārsti ievilka kabinetā. Man apturēja asiņošanu... Ārsti aizgāja pakaļ lietām kas vajadzīgas lai uzliktu šuves. Rēta izrādījās diezgan gara un dziļa. Aleksis sēdēja krēslā kāmēr es šūpoju kājas sēdēdama uz pacienta galda.

"Zini.. tas varēja beigties daudz sliktāk.." puisis iesmējās. Es uzsmaidiju.
"Paldies tev.." es pateicos puisim.

Kabinetā ienāca ārste. Viņa apsēdās. Viņa paņēma rokā šļirce. Es saķēru sava džempera malu. Viņa iešprucēja to brūcē lai nejūtu kā viņa to šūs ciet.

Izgājām ārā no slimnīcas.
"Un es jau domāju ka tu ne no kā nebaidies.." viņš teica.
"Ko tu ar to domā?" Es teicu saķērusi savu roku lai iesēstos mašīnā.
"Šļirces.. tev no tām ir bail." Viņš teica.
"Ko? Kur tu tādu ņēmi?" Es iesmējos.
"Netēlo.." viņš uzsmaidija.

Es pārgriezu acis un paskatijos uz loga pusi..

Piebraucām pie kojām. Iegājuši iekšā, ieraudzījām Džeimsu stāvam un kaut ko gaidām..

"Hey Džeimss.." Aleksis uzsauca.
"Kur tu biji? Es tev zvanos tik ilgi!"
"Viktorija.. nu.. jā" viņš atbildēja un abi paskatījās uz manu roku.
"Kas notika?" Džeimss vaicāja.
"Sagriezos.." atbildēju un devos uz savu istabiņu. Puiši nāca līdzi.

Ienācu istabiņā. Savācu stiklus un kopā sēdējām, skatījāmies filmu.
"Es uzzvanīšu mammai.." es teicu un izgāju no istabiņas.

"Čau mammu.." es teicu kad viņa pacēla telefonu.
"Čau meitiņ. Ko labu dari?"
"Neko.. kur māsa?" Es vaicāju.
"Viņa ir savā istabiņā." Viņa teica.
"Skaidrs. Labi, ejat gulēt. Ir diez gan vēls un tev rīt uz darbu.." teicu mammai.

Iegāju atpakaļ istabiņā. Pēc brīža Aleksis uzsāka sarunu.
"Kā tu tagad skolā parakstīsi?"
"Nezinu.." es teicu.
"Varbūt tev labāk neiet uz skolu?"
"Nezinu.. es daudz iekavēšu.." es teicu un paskatijos uz roku.
"Neiekavēsi.. tu vari pamācīties mājās. Ar skolotājām visu var sarunàt." Džeimss teica un turpināja skatīties filmu.
"Nu.. labi. Es uzrakstīšu skolotājai.. un mammai ka braucu mājās."
"Pagaidi.. ko? Tu brauksi mājās?" Aleksis paskatījās uz manis.
"Jā.. gribu satikt māsu.."
"Vai viņa nevar atbraukt pie tevis?"
"Kapēc? Tu negribi lai es braucu uz mājām?" Es iesmējos. Džeimss arī iesmējās.
"Protams ka viņš negrib.." Džeimss piebilda un Aleksis viņam iesita pa plecu.