Dont Talk To Me...

Kādēļ?

"Viss kārtībā?" Aleksis uzjautāja kad biju atgriezusies savā sēdvietā. Es viegli uzsmaidiju un pamāju ar galvu.

Koncerts Jau bija gandrīz galā kad es vienkārši noliecu galvu uz Alekša pleca.

Kad koncerts beidzās abi devāmies uz izeju. Ārā jau bija tumšs. Aleksis aizveda mani uz mājām. Nonākuši pie mana dzīvokļa durvīm, abi nostājāmies viens otram pretī.
"Vai iekšā nenāksi?" Jautāju.
"Nē.. mums abiem rīt ir agri jāceļas uz skolu. Ja aizrunāsimies, tad noteikti nepamodīsimies." Viņš viegli iesmējās.
"Piekrītu.. paldies par burvīgo vakaru." uzsmaidīju.
"Bet protams.." viņš teica.

Klusums.
Solis...

Viņš saķēra manu vidukli. Es apķēros viņam ap kaklu. Mūsu lūpas saskārās. Man uzreiz vēderā radās tā sajūta saukta par "tauriņiem".
Mēs paskatījāmies viens uz otru.
"Arlabunakti..." viņš uzsmaidija un mani atlaidis, ļāva man noskatīties kā viņš aiziet.

Kādēļ??
Kādēļ es to darīju?
Kādēļ to pieļāvu?!

Es aizslēdzu durvis. Iekritu savā gultā. Es skatijos uz griestiem un nespēju sakārtot savas domas. Aizmigu pēc stundas.

No rīta pamodos no Žika. Mazais suņuks bija nolēmis staigāt pa manu vēderu.

Sataisījos uz skolu. Paņēmu somu un devos. Pēc skolas ierados kojās un paņēmu atlikušās mantas. Iesēdos taxi un devos uz mājām. Ierados dzīvoklī un pēc brīža atbrauca mamma un māsa. Apsēdāmies uz dīvāna. Uzliku uz galda dažus augļus, kūku, un mammas kafijas krūzi. Māsa uztaisīja sev tēju.

"Tātad.. stāsti visu par savu puisi."
"Kādu puisi? Mammu.." es saķēru galvu.
"Nevajag noliegt! Es zinu ka jūs esat kopā!!" Mamma laimīga smaidīja.
"Mammu, mēs neesam kopā, un nebūsim. Es to nepieļautu." Teicu.
"Kādēļ?" Māsa vaicāja.
"Tāpēc ka kapēc beidzas ar c!" Atbildēju un mainīju tēmu līdz man zvanīja telefons.
"Aleksis??" Māsa smējās.

Es paskatijos uz telefona ekrāna. Tiešām...? Aleksim jāzvana tieši tagad?!

"Tā ir tikai sagadīšanās!" Teicu viņām kamēr viņas smējās. Iegāju virtuvē un pacēlu klausuli.

"Hallo?"
"Tu jau izvācies no kojām??" Aleksis bija šokā.
"Emm.. jā. Tu to zināji!" Nedaudz iesmējos.
"Bet kā? Man likās ka man vajadzēs tev palīdzēt." Aleksis iesmējās.
"Beidz.. neesmu jau tik stulba lai nemācētu izvākties ar taxi palīdzību."
"Skaidrs. Tu mājās?"
"Jā.. bet es neesmu viena. Mamma un māsa ir atbraukušas ciemos."
"Oo forši!" Viņš teica.
"Nav gan.. mamma ir nez ko sadomājusies. Izprašņā un tā tālāk. Vēlāk pastāstīšu." Teicu.
"Labi." Viņš noteica.

Beidzām sarunu.
Iegāju viesistabā un mamma ar māsu smaidīja.
"Kas?!"
"Nu ko tad tavs puisis teica?" Mamma ķiķināja.
"Aaah! Tu uzvedies kā pusaudzis.. un VIŅŠ NAV MANS PUISIS!!" Pārgriezu acis.

Uztaisījām ar mammu vakariņas un pēc kāda laika abas devās prom. Atvadījos un ielīdusi zem siltas segas, sāku skatīties Netflix.

Nedaudz iemigu taču ne ilgi. Saņēmu zvanu no Alekša.

"Čau.." uzsmaidīju, lai gan puisis neko vēl neteica. Viss ko dzirdēju.. Aleksis elsoja. Tā it kā minūtē būtu noskrējis 10km.
"Aleksi?" Es pajautāju.
"V..Vika. Taxi.. atbrauc pakaļ. Parks pie.. skolas." Viņš nevarēja parunāt un ik pēc vārda iekunkstējās.

Es ātri paņēmu jaku un izsaucu taxi.

Kad taxi apstājās es skriešus devos uz parku. Es skrēju, taču nekur viņu neredzēju. Un tur.. tur jau viņš sēdēja. Uz parka soliņa.

Skrienot tuvāk, ieraudziju ka pusis ir saķēris savu sānu.

"Aleksi? Kas noticis?" Es pieskrēju klāt un momentā sāku viņu izprašņāt.
"Mani.. sadūra.." viņš teica un noņēma roku no sāna. Man palika nelabi. Jā.. man ir bail no šļircēm, taču ja ir asinis, tad man sākas panika un paliek nelabi.

"Labi.. labi.. LABI TĀ! Braucam uz slimnīcu.." es teicu un pārliku viņa roku ap manu plecu. Ar otru roku viņš turēja kādu auduma gabalu pie sāna.
"Māki braukt?" Viņš jautāja.
"Kādēļ prasi?" Es biju šokēta. Viņš pagriežas uz aizveda mani pie savas mašīnas.
"Ko? Ko.. tu dari?!" Es sāku atkal celt paniku.
"Nebrauksim.. uz. Slimnīcu. Sēdies pie.. stūres." Viņš teica un atslēdzis mašīnu iegūlās aizmugurējos sēdekļos.

Ja braucu, tad braucu ātri un bīstami.
Tas man no tēva.
Tētis kādu laiku bija auto sacensību pro, bet tad nolēma kļūt par advokātu.
Zinu.. dīvaini.

Es nolēmu braukt uz dzīvokli. Kad apstājos, ātri izvedu Aleksi augšā.

Nu ko Viktorij. Rādi ko ir iemācījusi tev mamma.

Es atradu vecu maiku un pieliku to pie Alekša brūces. Kamēr viņš to turēja, es atradu binti. Noņēmu visu nost no brūces. Man saka drebēt rokas ieraugot asinis.
"Vika.. "
"Paklusē.. ne tagad!" Es teicu.
Saņēmos un aptinu brūci. Lai tā sāktu pamazām sadzīt. Tik un tā Aleksim BŪS jābrauc uz slimnīcu. Kad brūce bija apsieta un asiņošana apturēta, Aleksis apsēdās uz manas Vannas malas. Es palaidu ūdeni tecēt un paņēmusi dvieli, to saslapināju. Sāku tīrīt apkārt ap neapsieto vietu, jo liela daļa bija klāta asinīs.
Kad viss bija tīrs, Aleksis jau spēja normāli runāt.
"Tev paliek slikti no asinīm.. bet tu tik un tā centies. Es to varēju izdarīt pats."
"Nevarēji gan. Un beidz saskatīt visus manus mīnusus." Es viegli uzsmaidiju.
"Tev nav mīnusu." Aleksis aizlika manu matu šķipsnu aiz auss.
"Aleksi.." es paskatijos uz leju un nopūtos.
"Mēs nevaram.. būt kopā." Es teicu, nopūtos, piecēlos kājās un izsoļoju ārā no vannasistabas. Es nostājos pret logu sakrustojusi rokas.
Es nevarēju beigt par viņu domāt.
"Kādēļ.." izdzirdēju viņa balsi aiz manas muguras. Man acīs sariesās asaras.
"Jo man ir bail.. man ir bail atkal izdarīt kļūdu. Man ir bail pieķerties kādam tik ļoti, un beigās būt sāpināta." Es noslauciju asaras un ik pēc teikuma šņukstēju. Smagi elpoju.
"Vika.. es tevi netaisos sāpināt.." Aleksis teica un pienācis pie manis, apķēra mani no aizmugures.
"Es tevi netaisos sāpināt.. " viņš atkārtoja to čukstam.
"Es mīlu tevi." Viņš teica un pagrieza mani pret sevi. Viņš mani noskūpstīja un cieši apķēra. Es Apliku savas rokas ap viņa muguru.
"Es tevi arī.." es nopūtos.
"Lūdzu neraudi." Viņš noslaucīja man asaras un pēkšņi saķēra sānu.
"Aleksi, tev jāapguļas!" Es teicu un aizvedu viņu uz viesu istabu.
"Paguli.. labi?" Es teicu un viņš apgūlās. Es noslauciju asaras. Ko līdz es taisījos iet uz viesistabu, viņš saķēra manu roku.
"Paliec.."

Es apgūlos viņam blakus un turot viņa roku, cieši aizmigu.