Dont Talk To Me...

Es viņu tik stipri mīlēju..

Izskrējām ārā un viņa draugs Dāvids vēl nebija aizbraucis. Iesēdos aizmugurē. Viņi ārā vēl runāja un tad Aleksis piesēdās pie stūres.

"K..ko tu dari?!" Es biju šokā.
"Nesatraucies. Braukt es māku."

Redzēju kā viņa draugs aiziet ar kājām. Pēc mirkļa mēs jau bijām uz šosejas. Sēdēju aimugurē un man pār seju bira asaras. Ārā bija tumšs tādēļ Aleksis neko neredzēja. Es izvilku no somiņas telefonu un uzrakstiju māsai lai paņem līdzi kaut kādas drēbes.

"Tagad kad esam ceļā, vari pateikt kas ir noticis?" Viņš pēkšņi ierunājās.
"Es... ah. Nu.. lieta ir tāda ka mamma dažreiz iedzer, un...man bail atstāt māsu pie viņas.." es negribēju stāstīt bet man nebija citas izvēles. Viņš varēja apgriezties un braukt atpakaļ uz kojām.
"Skaidrs." Viņš noteica.

Mašīna apstājās un es uzreiz skrēju pie māsas uzbļaudama Aleksim lai pagaida. Es uzskrēju augšā un ieskrējusi māsas istabā metos viņu apķert. Es saprstu, ka mamma nemaz netaisijās braukt pie vecmammas. Viņa negribēja lai redzu ka viņa raud. Māsa saģērbās un devāmies lejā. Paķēru līdzi zāles, kuras mamma man atkal bija pasūtijusi.

"Dodamies atpakaļ uz kojām?" Aleksis pajautāja.
"Jā." Es atbildēju un ar māsu iekāpām mašīnā.

Es viņu apķēru un visu laiku čukstēju ka viss būs labi. Man pašai acīs bija asaras. Es nevarēju beigt domāt par tēti. Es viņu tik stipri mīlēju...

Mēs apstājāmies. Izkāpām no mašīnas un teicu lai māsa iet uz istabiņu. Es apgriezos un ātrā solī gāju uz parku.

Es apsēdos uz šūpolēm un skatijos uz tālumā esošo strūklaku..