Dont Talk To Me...

Es mīlu viņu!

"Skat kas pie mums atnācis ciemos.." Mūsu priekšā atradās Reinis.
"Reini.. tava nauda ir"
"KUR viņa ir?" Viņš nāca tuvāk un tuvāk.
"Viņa ir. Būs.." Aleksis atbildēja un es atkāpos pāris soļus atpakaļ.
"Tu zini ka es negaidīšu mūžīgi..." Reinis saķēra Aleksi..

Visa zeme apstājās.
Bija tāda sajūta ka Dievs dod man iespēju rīkoties. Es izvilku no somiņas aploksni ar naudu.
"Ņem!" Es iebļāvos, iegrūdu Reinim aploksni rokās un atgrūdu viņu prom no Alekša.
"KO PIE VELNA TU DARI?!" Aleksis nostājās man pretī.
"Labāk te vairs nerādies.." Reinis noteica un aizgāja prom.
"Aleksi.."
"Es tev lūdzu to darīt??" Aleksis bija dusmīgs.
"Aleksi.. uzklausi mani."
"Nē. Tagad tu paklausies manī! Tu vispār saproti kur esi iekūlusies! Es tev SKAIDRI un GAIŠI pateicu.. NELIEN! Nē, tev vajag iekulties lielā ķezā, kaut vai pati to nesaproti."
"Aleksi.." mana sirds pamazām lūza..
"Nerunā ar mani.." viņš sāpināts pateica un aizgāja uz savu istabiņu.

Es izgāju no kojām.
Es apsēdos uz soliņa un saķēru galvu. Es saķēru savus matus un domāju.. KĀDĒĻ?!

"Saulīt.. kaut kas noticis?" Dzirdēju mammu. Ah...
"Nē.." es atbildēju
"Kur Aleksis?"
"Viņš nebrauks."
"Bet.." mamma gribēja ko teikt.
"NEKĀDU BET!" Es iebļāvos un gāju uz mašīnu.

Piebraucām pie mājas. Uzreiz uzskrēju augšā pat nesasveicinoties ar māsu. Ieslēdzos savā istabā. Es biju nosalusi, tādēļ palīdu zem segas.

Uz pleciem.. joprojām ir viņa jaka.

Es to cieši apskāvu.. un vienkārši raudāju. Es nesaprotu.. kādēļ viņš negrib lai palīdzu? Es taču nevēlu neko sliktu..

Galu galā..
Es mīlu viņu!

_______________
Hey! Man liels prieks ka lasi manu stāstu! Jūs esat vienkārši lieliski.. 💕💕💕
Ja ir radušies kādi jautājumi (personiski vai ne tik personiski/ par stāstiem/ par jeb ko) droši jautājat 😉😉😉.

Jūsu Kriksis ♥️