Dont Talk To Me...

Nogalina..

"Kā to saprast?" Es paskatijos uz Aleksi.
"Tu neesi vēl pateicis? Kā vienmēr.. bremzē.." Džeimss paskatījās uz viņu un iesmējās.
"Pateicis ko?" Es skatijos uz Džeimsu.
"Nesatraucies.. gan pateiks.."
"Nu.. labi?" Es papusei samierinājos.
"Tad tu brauksi uz mājām?" Aleksis atkal jautāja.
"Nu.. es pazvanīšu māsai pajautāšu vai viņa nevēlas atbraukt pie manis."
"Labi.. pazvani." Aleksis pakratīja galvu.
"Tu gribi lai zvanu tagad?" Es jautāju.
"Jo ātrāk jo labāk?" Viņš nepārliecināti teica..
"Cik tu tomēr esi nepacietīgs!" Pasmejos un izeju ārā no istabiņas.

Izstāstu visu māsai.. par roku utt. Māsa piekrīt atbraukt un padzīvoties pie manis. Viņas skola atrodas netālu no manas tādēļ viņa aizies ar kājām. Parasti no mājām viņa brauc ar autobusu. Man tādu privilēģiju nebij, man bija jādzīvo kojās.. bet no otras puses esmu laimīga. Nav jāklausās mammas morāles par to ka "Kādēļ esi tik vēlu mājās?", "Kādēļ tava istaba ir nekārtīga?", " Kādēļ tu Neej ārā?"... tad viss šķiet muļķīgi. Man drīz paliek 18 gadi.. uzskatu ka man pienākas savi lēmumi un man ir savi uzskati. Protams, es netaisos sākt dzert, pīpēt un skatīties uz dzīvi ar nepareizām domām. Es gribu izmācīties, atrast darbu.. bet morāles, strīdi tam visam ir tikai lieki iztērēts laiks.

Dažreiz brīnos par māsu. Viņai nekad vecāki nav skaitījuši morāli. Viņa vienmēr atbildējusi ar gudrībām un tikusi cauri savām blēņām sveika un vesela. Es viņu mīlu..

Izņēmu no kabatas savus anti-depresantus. Izdzēru tos. Ar katru mēnesi man tos jālieto mazāk jo ārsti uzskata ka man viss ir kārtībā. Tikai mammai liekas ka esmu depresijā un ka man tie ir jālieto. Viņai ir nedaudz taisnība.. bet es neuzskatu ka uzreiz jālieto zāles jeb kaut kāda ķīmija. Es tam tik un tā būtu tikusi pāri.. lai arī kas tas būtu, dēļ kā ieslīku mini depresijā.

Iegāju atpakaļ istabiņā. Nolēmām ar puišiem iziet pastaigāties. Prātīgi uzvilku jaku un devāmies lejup. Sasveicinājāmies ar Regīnu. Viņa uzsmaidija un teica lai esam prātīgi.

Pastaigājāmies pa pilsētas ielām. Mums garām brauca tūkstošiem mašīnu. Pilsēta ir liela...

Apgājām dažus aplīšus un gājām atpakaļ uz kojām, taču Džeimss izdomāja aiziet uz kādu pamestu slimnīcu. Šo slimnīcu es pazinu.. bērnībā šeit daudz braukāju jo nepārtraukti slimoju. To aizvēra pirms diviem gadiem jo citiem sāka rasties aizdomas ka te noindē cilvēkus ar zāļu palīdzību.

Visapkārt bija kameras. Apkārt stiepās liels un garš žogs un slimnīcā izskatījās ļoti baisi. Mēs nemanāmi tikām iekšā. Iekāpām slimnīcā pa kādu izsistu logu.

"Ja tev nepatīk vai ir bail tad saki.." Aleksis man teica.
"Nopietni?" Es iesmējos un aizgāju viņam pa priekšu.

Ēka bija tumša.. mēs gājām pa gaiteņiem ieslēguši savos telefonos gaismu. Sienas bija apzīmētas ar grafiti.. visur bija stikli un zirnekļu tīkli. Iegājām kādā telpā.. pa zemi mētājās papīri.. pie sienas bija gari plaukti. Iegājām citā telpā un atkal tas psts.. putekļi.. zirnekļi.. grāmatas. Es ieraudziju lielu skapi ar atvilknēm. Uz katras atvilknes bija burti. Es atvēru sava uzvārda pirmā burta atvilkni. Tā bija pilna ar mapītēm. Puiši apskatīja citas telpā daļas.

Es ieraudziju savu uzvārdu. Uz vienas no mapītēm bija virsū mans jzvārds. Es to paņēmu un ieliku somā, ko biju paķērusi līdzi pirms došanās ārā. Es aizvēru atvilkni.

Devāmies tālāk. Viena no telpām bija pilna ar divstāvīgām gultām. Tās acīmredzams bija sastumtais vienā telpā pirms šo slimnīcu aizvēra. Vēl kādā no telpām atradās dīvāns un veco laiku televizors bet mazliet tālāk veca ēdamzāle.

Pēkšņi izdzirdam soļus. Es, Džeimss un Aleksis stāv uz vietas bet soļi tuvojas. Mēs paslēpjamies aiz vecajām letēm.

"Tie sīkie jaunieši noteikti ir ēkā! Pārmeklējot augšstāvus! Viņi nevarēja tik ātri aizskriet..." izdzirdējām kādu policistu sakam rācijā.

Kad viņš aizgāja uzreiz metāmies laukā pa logu. Dzirdējām kādu bļaujam lai apstājāmies taču mēs jau bijām tālumā. Mēs paslēpāmies aiz krūmiem. Kad policisti bija pagriezušies tad mēs ātri izskrējām uz ielas un smejoties devāmies aiz priekšu.

"Tur nav nemaz tik baisi.." Džeimss mēģinot apvaldīt smieklus teica.
"Piekrītu.. tomēr agrāk tā bija laba slimnīca.." es iesmējos.
"Kā tu zini?" Puiši uz manis paskatījās joprojām smejoties.
"Es tur bērnībā daudz atrados.." teicu un nogriezos uz ceļu kurš veda uz kojām.

Atvadījos no puišiem un devos uz savu istabiņu. Momentā atvēru somu un izrāvu no tās mapi.

Es atvēru to un sāku lasīt.

"22. Aprīlis. 2014. Gads.
Slimnīcā ierodas jauns pacients-Andris Tailers.
Galvas sāpes. Stipras sāpes vēdera apakšējā daļā.
Jauns izmēģinājumu cilvēks."

Mans tētis...Izmēģinājumu cilvēks? Tas ir.. kā izmēģinājumu trusītis?

"25.aprīlis. 2014. Gads.
Pacientam iedodam jaunās zāles.
Izraisītās sekas- Galvas sāpes, iekšējā asiņošana."

Tētis tur ārstējās. Viņam teica ka viņš nevar pamest slimnīcu jo viņam ir smaga slimība.

Pašķīru līdz mapes beigām.

"16. Augusts. 2016. Gads.
Mūsu izmēģinājuma cilvēks mirst un viņš nav pirmais. Mūsu zāles ir nekam nederīgas.."

Visiem bija  taisnība..
Slimnīca nogalināja pacientus!