Dont Talk To Me...

Es mainīšos

Viktorojas POV

Iegāju istabiņā pirmā. Uz gultas sēdēja māsa un skatijās filmu. Jā.. viņa ir maza bet multenes viņai nepatīk. Visu dienu nosēdējām istabiņā un vakarā atgriezās Džeimss. Māsa pazvanīja mammai. Mums sanāca nelielas problēmas un mamma pieprasīja lai māsa brauc atpakaļ. Mamma nebija dzērusi tādēļ pavadīju māsu līdz autobusam. Atgriezusies istabiņā ieraudzīju ka puiši ir sasaukuši draugus un vēlas patusēt. Uz galda atrodas alkahols un uz televizora, kurš atrodas pie sienas, ir uzslēgta mūzika.

"Hey Vika, tu.. neiebilsti ja.." Aleksis iesāka taču neļāvu viņam pabeigt.
"Droši.." es viegli uzsmaidiju un paņēmusi segu, spilvenus un datoru, gāju augšā... uz jumta.

Šī vieta mani tik ļoti piesaista. Liekas ka šī ir vienīgā lieta kur es nedomāju par tēti. Parasti es staigāju pa pilsētu un Vazājos apkārt pa nezināmām vietām.

Es iekārtojos ērtāk. Izklāju segu un noliku savus spilvenus. Līdzi esmu paņēmusi arī divus lukturus lai redzētu ko es daru. Kad mana vieta bija apgaismota, paņēmu datoru un uzslēdzu filmu...

Izdzirdēju kādu aiz muguras. Uz manu pusi nāca Aleksis... apsēdos sēdus un palaidu viņu blakus. Viņš man padeva sidra bundžiņu.

"Paldies.. Kādēļ neesi pie saviem draugiem? " es teicu un pagaršoju malciņu.
"Nezinu.."
"Kā tu zināji ka esmu uz jumta?"
"Intuīcija.... kas tā par filmu?"
"Em.. "Nerve". Tikko iesāku skatīties.."
"Varu piebiedroties?" Viņš jautāja.
"Nu... ja tu gribi.." es teicu.
"Uzgaidīsi?" Viņš jautāja.

Es pamāju ar galvu. Viņš noskrēja lejā uz istabiņu un atgriezās ar vēl spilveniem, čipsu pakām un sidra bundžām.

"Nopietni?" Es iesmējos.
"Ja jau kopā pavadām laiku.."

Es uz viņu paskatijos. Abi iekārtojāmies ērtāk un skatījāmies filmu. Beigu beigās abi nedaudz iedzērām.. nevis medaudz, bet par daudz. Filmu skatoties, smējāmies kā traki. Bija ļoti jautri.

Un tad Es atcerējos...  ZĀLES! Es neidzēru zāles...

"Es noiešu uz tualeti. Tūlīt būšu atpakaļ. " piecēlos un uzsmaidiju.
"Labi.. ieskrien istabiņā, paņem vēl divas bundžiņas sidra.."
"Okay.."

Es nogāju lejā un iegāju istabiņā. Nemanāmi paņēmu zāles un tad palūdzu lai Džeimss padod divas sidra bundžiņas. Ejot aukšā izdzēru zāles un kad biju augšā, apsēdos blakus Aleksim. Noliku uz zemes bundžiņas un kamēr apsedzos ar pledu, Aleksis tās attaisīja.

"Zini.. es.. gribu pateikt paldies. Lai arī cik dīvaina un noslēgta es izskatos.. jūs mani pieņemat.. un es esmu ļoti pateicīga par to.." es teicu grabinot bumbiņu kas atradās bundžiņas iekšā.
"Sākumā bija grūti pierast pie tevis. It īpaši tādēļ ka esi noslēgtāka nekā pārējie.. bet tas nenozīmē ka mēs nevaram ar tevi draudzēties.."
"Es vienkārši neesmu pieradusi pie cilvēkiem.. mamma saka ka man vajag vairāk laiku pavadīt sabiedrībā taču katru reizi kad izeju cilvēkos, gribas ielīst kādā tumšā stūrī un paslēpties no visiem..." es teicu un skatijos uz savu plaukstu kad nepārtraukti ielieca bundžiņas malas uz iekšu un gaidīja kad tās atleks atpakaļ ārā.
"Un.. daļa no tā ir dēļ tava tēva..?" Viņš nedroši jautāja un paskatījās uz manis.
"Nu.." es padomāju.. "jā.."
Man acīs kārtējo reizi sariesās asaras.
"Tu neizini cik ļoti es viņu mīlēju... un es nevēlējos ar nevienu draudzēties jo uz pasaules nav neviena cilvēka kurš būtu labāks par viņu..."
"Un tagad? Vai tagad tu vēlies draudzēties..?" Viņš jautāja.
"Es... es nezinu.."

Es noslauciju asaras. Un atkal iet runa par man sāpīgām tēmām. Tētis, draugi... PIE VIENAS VIETAS VISU!

Es centīšos mainīties.
Man ir apnicis būt tas kas es esmu.