Draudzība-mīlestības sākums.

^13^

P.S. Šī daļa nebūs gara... Jo nebija laika.

Jūlija no rīta pieceļoties ieraudzija zīmīti no mammas...

Labrīt,meitiņ!
Esmu pie Kristapa mammas runāties! Pulkstens 10.20 ieradīsies Kristaps,lai viņš nedzirdētu mūsu sarunu.

Tad Jūlija paņēma telefonu un ieraudzija,ka pulkstens ir jau 10.00 un tad viņa ātri aizskrēja uz dušu pēctam sağērbās un devās lejā. Kāpjot lejā pa kāpnēm viņa jau izdzirdēja durvju zvanu un tad nu skrēja lejā pie durvīm. Atverot durvis viņa ieraudzija Kristapu,kurš sāka smaidīt ieraugot Jūliju un Jūlija cieši apskāva viņu un aicinâja iekšā. Viņi devās uz virtuvi,jo Jūlija nebija paēdusi brokastis.Viņa apēda banānu un iedzēra sulu,bet Kristaps apēda tikai ābolu,jo neesot apetītes.
Tad abi uzgāja uz Jūlijas istabu un apsēdās gultā. Un Jūlija jautāja-Nu,kā mājā?
K-Nekā jauna,abi strīdas.
J-Ahh,tik skumji.
K-Bet Tava mamma atnāca!Kāpēc?
J-Amm,vienkārši apciemot.
K-Tiešām?
J-Nu protams.

Un tad Kristaps vēroja istabu un pamanija zīmīti,ko Jūlijas mamma bija atstājusi Jūlijai... un viņš jautāja-Kas ir šis?
Jūlija âtri paņēma zīmīti un saburzija to un aši noteica..-Nekas
K-Es izlasiju.
J-Nu nedusmojies.
K-Kapēc Tu pateici to savai mammai?
J-Jo viņa ieraudzija kad biju raudājusi un jautāja kapēc?!Un ko man viņai bija teikt?
K-Varēji samelot.
J-Samelot, par to?
K-Jā..
Jūlija noskatijas ar lielām acīm uz Kristapu un  izgāja no istabas un tad pēkšņi...viņa dzirdēja,ka Kristaps iziet no istabas un viņa skrēja pakaļ bļaujot.. -Kristap,piedod!
Bet Kristaps nekā neatbildēja..
Viņš izskrēja no mājas un devās uz parka pusi. Jūlija gāja nopskaļ viņam,līdz viņš apstājās un pagriezās..-Kāpēc Tu man seko?
J-Jo es Tevi Mīlu!