Tēva meita.

4.

Tur bija SMS no Oļega:
"Čau mazā, tad tu arī šovakar būsi?"
Es apdomājos un atbildēju:
"Čau, laikam gan!"
Nepagāja ne minūte un es saņēmu atbildi:
"Ko tu vilksi?!"
Es nedaudz šokēta:
"Nezinu, a kāda starpība?!"
Oļegs:
"Uzvelc kaut ko baigi seksīgu priekš manis!"
Es apmulsusi atbildu:
"Par to vēl jāpadomā!"
Oļegs:
"Domā, domā, tad vakarā pie manis!"
Es:
"Okei"
....
Man bija totāls pārdomu brīdis.
Ja nu šī bija man vienīgā iespēja?!
Varbūt es Oļegam kaut ko vēl nozīmēju, atšķirībā no Veronikas?
Ahh .. Pārdomas, pārdomas..
....
Piegāju pie spoguļa, turpināju taisīties, pieliku mākslīgās skropstas. Tad vēl nedaudz kosmētikas un biju tākā bārbija.
Vismaz ar seju ir tikts skaidrībā.
Piegāju pie skapja. Un re, šī ir visgrūtākā izvēle. Kādas 10 minūtes stāvēju pie atvērtām skapja durvīm un vēroju, domāju, ko varētu uzvilkt.
Beidzot!!! Es atradu, melnu mežģīņu kleitiņu. Uzvilku. Tā bija dikti iespīlēta,diezgan pagara(līdz celim, parasti velku dikti īsas), piedurknes bija līdz elkonim...
Diezgan labi. Man patīk.
Vaiiii!!!!!!!
Ko lai dara ar matiem?!
Piegāju pie spoguļa, paņēmu taisnotāju un sāku taisnot matus. Tas man aizņēma ļoti daudz laika.
Tad sāka vibrēt telefons. Man zvanīja Veronika.
V:"Ejam?"
Es:"Jā, paga, šas, eju."
V:"Davai, ātrāk!"
Es nometu klausuli. Paķēru mazo Gucci rokas somiņu un atvēru savas istabas durvis. Mēģināju izlavīties ārā līdz izejas durvīm, lai mani neieraudzītu tādā paskatā. Bet man nepaveicās, manu augstpapēžu kurpju papēdītis sitās ļoti skaļi pa flīzēm, ka to sadzirdēja mans tēvs. Viņš momentāli pienāca pie manis. Paķēra mani aiz rokas.
T:" Kāpēc tā sapucējusies?!"
Es:" Par godu tam, ka braucu prom, mani draugi taisa atvadu ballīti!"-Es nedaudz nodūru galvu, taču tad uzreiz to pacēlu un paskatījos tēvam acīs.
T:"Labi meitiņ, izklaidējies, pēc nedēļas atgriezīsies viss vecajās sliedēs!"
Es:"Labi, paldies tev!"-Nodūrusi galvu,atbildēju.
Vairāk neko neteiktdama izgāju pa durvīm.
Ejot uz parku, bija jāiet garām vecajam veikalam. Atausa ļoti daudz atmiņu. Piemēram, tas kā stavējām tur, gaidījām, kad veikala darba laiks beigsies, satiksim pārdevēju aiz stūra un izlūgsimies pāri sidriņus, par nedaudz lielāku naudu.  Ehh, tie bija labi laiki.
Gandrīz jau biju pie parka, kad ieraudzīju Veroniku, gaiši zilā zīda kleitiņa, kas nedaudz sniedzās pāri viņas dibenam... Kājās viņai bija CONVERSE baltās kediņas, uz pleca Versace balta somiņa. Viņas mati plīvoja uz visām debespusēm. Saulē spīdēja zeltīti brūni.
Veronika pietuvojas un dikti cieši apskāva.
Nedaudz pārunājot dzīvi,devāmies pie Oļega.
Kad tuvojāmies viņa mājai, mani pārņēma šaubas, vai tomēr vajadzēja šo vilkt.
Piegājām pie Oļega ārdurvīm. Piespiedām zvana pogu. Un... Durvis tika atvērtas.
Durvīs parādījās Oļegs. Viņš bija uzvilcis pelēkas NIKE trenuškas, baltus kreklus, ka pilnībā caur to izspiežas viņa krūtsgali un presīte. Viņa blondos matus nosedza kepons.
Oļegs tā dīvaini smaidīdams,nopētīja mani no galvas līdz kājām un vēl tizlāk sāka smaidīt.
Oļegs:" Beidzat blenzt mazās, nāk iekšā!"
Mēs abas viena uz otru paskatījāmies un iegājām iekšā.
Ienākot pa durvīm, istaba,kurā visticamāk paredzēts tusiņš,likās dikti piepīpēta, bija redzamas daudz alkahola pudeles.
Nu neko, tā laikam jāsvin mana aizbraukšana, kas to lai zin, vai man tur būs tādi draugi un kāda ballīte.
Iegāju. Apsēdos melnā ādas dīvanā. Veronika apsēdās milzīgā ādas krēslā. Mēs abas bijām nedaudz par ātru ieradušās.
Divas sēdējām, viena uz otru blenza.
Pagāja 5 minūtes... 10minūtes.. 15 minūtes.. un bam!!!!
Kaut kas klauvēja pie durvīm.
Oļegs piegāja, atvēra. Bija dzirdamas daudz pazīstamas balsis.
Pēc pāris minūtēm istabā ienāca Enija,Katrīna, Mikus un Kārlis.
Sasveicinājāmies. Pārīši apsēdās tā maliņā, patālāk no mums.
Iesākās diezgan interesanti sarunu temati. Ciemiņi nāca un nāca.
Mēs bijām jau kādi 24 cilvēki..
Nedaudz ieslidēju savā telefonā, ka pat nepamanīju,to, ka Oļegs ir izmantojis situāciju un sēž man blakus. Paņēmusi nost telefonu. Ielikusi telefonu somiņā, diezgan satrūkos. Nu kāpēc viņš man ir blakus? Vai tiešām tam ir jānotiek?
Viņš mierīgi sēdēja, vēroja katru manu kustību.
Kaut kāda meitene ieslēdza mūziku uz visu skaļāko, mūzikas gaume viņai laikam ir laba, taču par viņu pašu var pateikt tikai vienu-MAUKA!
Es zinu ka skarbi, bet neko darīt. Tāda dzīve. Es jau pat redzu, ka viņa konkurēs uz manu Oļegu. Nē nē. Tā nedrīkst notikt.
Oļegs man iedeva sidra bundžiņu ar zemenēm. Mmm. Gardi.
Kādu stundu šitā patusējāmies, līdz brīdim, kad Veronika pieleca kājās un sāka ko teikt:" Man ir ļoti slikti jaunumi! PALŪGŠU NEVIENAM MANI NEPĀRTRAUKT,LĪDZ NEBŪŠU BEIGUSI !!! Tātad mana labākā draudzene Maša dodas prom, pēc nedēļas. Viņai sāksies jauna dzīve. Maša, tu nedrīksti aizmirst par mums, obligāti brīvlaikos būs mūs jāapciemo. Nu mazie, iedzeram par Mašas jaunās dzīves sākumu!!"
*Iestājās klusums*
Sajūta bija tāda, ka daudzi pat apstājušies elpot.
Es sēdēju, vēljoprojām blakus Oļegam.
Un pēkšņi es satrūkos. NO KĀ?!
Oļegs aplika roku ap manu kaklu. Pielieca savu galvu uz mana pleca.
Es apmulsusi turpināju sēdēt. Tad pēkšņi viņš man iečukstēja ausī :          " Mazā, dieva dēļ, neaizmirsti mani. Es tik tiešām tevi lūdzu!"
Gandrīz bez vārdiem palikusi atbildēju:"Labi mazais"
Un kāpēc es pateicu to vārdu, kāpēc?! Sirdsapziņas pārmetumi.
Oļegs iebļāvās:" Nu bļin, tak dzerat, nesēžat!!"
*Visi dzēra,pīpēja, bija pamatīgs bazārs*
Pagāja laiciņš. Es pasniedzos līdz galdam,lai noliktu sidra bundžiņu ko man iedeva Oļegs... Tad pēkšņi aiz vidukļa mani kāds parāva atpakaļ dīvanā. Tas bija viņš.
Viņš man atkal iečukstēja:" Aizejam uz mani guļamistabu parunāt, tur būs klusāks!"