Tēva meita.

12.

Rīts. Parasts rīts.. es tagad jau gulēju uz viņa muskuļotās rokas. Man likās , ka viņam tā roka tirpa, bet nē, es gulēju, jo man bija labi..
Ieskatoties pulkstenī, tas jau rādīja 6:56...
Vajadzētu celties.. Tik ļoti negribas. Viņan blakus bija labi un kā vel... Perfekti.. Vārdiem neizsakāmi..
Lēnām noliku abas kājas un vēsās grīdas. Pavisam klusu piecēlos kājās,aizgāju līdz spogulim, noņēmu nenoņemto kosmētiku un uzklāju pa jaunu.
Mati bija totāla katastrofa, tos saņēmu vieglā copē,jo nu atrast šajā tumšajā istabā taisnotāju ir faktiski neiespējami...
Tagad atlika tikai sameklēt drēbes ko vilkt..
Piegāju pie skapja, ieraudzīju pelēkas NIKE trenuškas un melnu maiciņu..
Salasīju savas drēbes,ko bijām izmētājuši pa zemi vakar,taču viņa drēbes neaiztiku.
Pulkstens rādīja pus 8.. Man sapņu čalis vēljoprojām bija iegrimis perfektā miegā, viņa sejas vaibsti , rokas, deguns... vienkārši tāds mīlulītis..
Es ātri iekāpu gultā.. uzlīdu virsū, ar pirkstu pieskāros viņa lūpai, pēc tam viņu noskūpstot... Serjožas sejā parādījās miegains smaids.. Tomēr acis viņam bija ciet.. Šoreiz ar pirkstu nobraucu pāri viņa lūpām un gribēju iedot vienkāršu buču, taču viņa rokas mani apskāva, pievilka pavisam tuvu sev un skūpstīja mani.. Es nedaudz izspraucoties cauri viņa skūpstiem un glāstiem noteicu, ka mums ir jādodas uz skolu un šoreiz galīgi esam bez variantiem..
Viņš noskūpstīja manu kaklu.. Es piecēlos un aiz rokas viņu sāku vilkt ārā.. oij.. Viņš bija PILNĪGI UN GALĪGI PLIKS,VIŅŠ KAILS MANU ACU PRIEKŠĀ. KAILS. VIŅŠ. OMG!!!.
Viņš pasmaidīja. Gribēja mani pievilkt cik nu vien tuvu var, taču es neļāvos, negribēju pieskarties atkal viņa TAM!!.
Ar acīm norādīju uz viņa izmētātajām drēbēm,kas mētājās visur.. itin visur riņķī..
Serjoža apģērbās, paskatījās uz mani , pienāca atkal tuvi jo tuvu.. iedeva kaislīgu buču uz kakla un pamatīgi piesūcas pie kakla, bija sajūta ka dēle.
Ak nē . Tikai ne zilumu. Nu nē.
Es ātri iedevu viņam buču un pieskrēju pie spoguļa, ieraudzīju uz kakla tādu nelielu sarkanu pleķīti..
Galīgi vienalga, ja nav pilnīgi liels,ka viegli pamanāms un tā..
Pagriezos pret Serjožu.. Pasmaidīju.. Itkā ejot viņam garām,iekniebu viņam dibenā😂🍑. Akk viņa persiks .
Zvondarjovs paņēma mani aiz vidukļa un no visa spēka iemeta mani gultā un piedraudēja smejoties-"Vēlreiz šitā nebrīdinot izdarīsi, izvālēšu tevi tā kā veselu gadu negribēsi!!!"
Ja godīgi man tas nelikās smieklīgi un es totāli apvainojos:" Paldies, tiešām paldies. Vai tiešām tu necieni mani?"
Viņš redzami apmulsis paskatījās uz mani, neko nesaprastdams pajautāja:"Vai piedosi? Es nebiju to TĀ domājis, tā bija tikai priekšspēle, nekas vairāk!!"
"PIEDOŠU, TIKAI EJAM TŪLĪT PAT UZ SKOLU, JA NĒ, TAD VARI NECERĒT,KA AR TEVI REIZ MŪŽĀ VĒL RUNĀŠU!!!"-Es bļāvu uz viņu,jo gribēju lai viņš to saprot.
Zvondarjovs paņēma savu somu un jau gaidīja mani virtuvē.. Viņš kaut ko atradis jau ledusskapī.. Piegāju klāt, apķēru no aizmugures un ieraudzīju,ka viņš ēd marinētu gurķīti.. Es viņam to ātri izrāvu no rokas, nokodu gabaliņu un iestūķēju atlikušo gurķi viņa mūtē,lai šis saprot ka arī es varu nesmieklīgi pajokot.
Viņš man ieknieba, pacēla gaisā un sāka ņirgt. Man šķiet,ka šī bija atmaksa man,par to gurķi.
Nolaista zemē, beidzot jutos kā cilvēks, paķēru somu, aiz rokas paķēru Zvondarjovu un devāmies uz dzīvokļa durvīm..
Devāmies pa vēso rītu uz skolu.. Skolu,kur visi mūs uzskata par perfektu pāri, jauno skolu, kur man nav draudzeņu, tikai krievs no manas pilsētas...
Justies laimīgai uz brīdi. Cerēt uz nākotni. Mīlēt šo brīdi. Neaizmirst sajūtas. Gribēt, cienīt, mīlēt.
Nenožēlot. Nezināt,ko gribi.. Dzīvot šim brīdim un vēlākam.. Cīnīties, šeit un tagad un neapstāties.
Priecāties ..
Nekad neraudāt un nepārdzīvot.. Mani sapņi, domas, ejot ar viņu rociņās uz skolu.
Vairs tālu nav.. Manas domas sāk izdzist.. Es nolaižos uz zemes.. Esmu šeit un tagad. TIKAI ŠIM BRĪDIM UN NEKAM CITAM!!