Tēva meita.

3.

Veronika:" Ja jau tu dodies prom, sāc jaunu dzīvi,tad man ir ļoti laba ideja!"
Es:"Kāda? Piedāvā braukt man līdzi?"
Vera:"Nē muļķīt, es piedāvāju kārtīgi izballēties līdz nelabumam, sadarīt trakas lietas. Atceries Oļegu? Ar to un viņa draugiem varētu patusēt. Ko saki?!"
Es nedaudz šokā:" Labi, tākā ir tāda krīzes situācija, man šķiet, ka mani tā neuzmanīs un nebūs tas saucamais bērnu laiks.!"
Draudzene par mani iesmejas...
Es klusēdama nobolu acis.
Tākā man ir tikai nedēļa laika... Vera jau rīkojas.
Piezvanījām Oļegam...
Vera:"čau Oļeg"
Oļegs:"Hey mazā"
V:"Ir sūdīga situācija, ko teiktu ja taisītu tusofku šonakt? "
O:" Lai notiek. Pasaukšu savus čomus."
V:"Davaij. Vēlāk uzzināsi situāciju. Čau pagaidām. Līdz vakaram."
O:"Davai mazā"
Saruna pabeigta. Veronikas sejā parādījās neviltots smaids.
Veronika ieminējās:" Paklau, man ir jāaizskrien uz mājām, jāsataisās un tā.. ieteiktu to darīt arī tev. Un tiešām izrunājies ar vecākiem.. Tiekamies pēc 3 stundām pie parka. Ja nu kas, tad zvani!!"
Es piekritu. Pavadīju draudzeni līdz durvīm.
Noslaucīju asaras.. Iegāju istabā.Apsēdos uz gultas malas un sāku pamatīgi pārdomāt dzīvi.
Tad kad es aizbraukšu.. tad mana labākā draudzene nokoļīs čali, kas man tiik ļootiii patīiik!!! Man jau pietika ar viņas smaidu pēc sarunas..
Un ja nu mana draudzene viņu dabū sev? Man tak nervu sabrukums ir garantēts. Pavisam nopietni.
Man noteikti ir jāapņemas, ka ir jāizskatās daudz reiz labāk par viņas šajā vakarā.
Piecēlos no gultas, aizgāju līdz spogulim, paskatījos uz savu seju, kas bija tik nelaimīga un noraudāta..
No plauktiņa paņēmu kosmētiku. Tikko uzklāju tonālo, manā istabā ar kārtējo lielo blīkšķi ienāca vecāki.
Abi apsēdās manā gultā un vēroja katru manu soli. Tas likās ļoti ļoti biedējoši. Tā nu tas bija. Valdīja klusums, lidz brīdim, kad mamma ierunājās:" Meita, es saprotu tev ir pamats dusmoties, bet vajag tev saprast šo situāciju!"
Es:"Ja nu kas pēkšņi tad visa dzīve pie dirsas?!"
Tēvs:"Kā tu runā?It nemaz pieklājības un cieņas nav? Mums ar mammu tas viss ir sen, vienkārši slēpām no tevis, lai nebojātu dzīvi. Tagad tu esi liela un ir laiks visu apjēgt. Mēs tiešām vairs nevaram."
Es:"Labi, piedodiet, bet tēti, kas ar mums ?"
Tēvs:"Zini, meitiņ, atstāšu tev noslēpumā, lai mums jautrāk. Mana meitiņa. Tagad tev ir nedēļa laika, lai no visiem atvadītos."
Es:" Tad man šim vakaram ir plāni, rīt būšu mājās."
Mamma:"Tev ir bērnu laiks!!!"
Tēvs:"Tatjana, nomierinies, ļauj bērnam nedēļu papriecāties, viņa grib atvadīties, saproti pati taču vienreiz."
Es:" Paldies, vai vēl kas svarīgs?"
Tēvs:" Labi meitiņ, taisies un ej. Izpriecājies kārtīgi, tikai nedari trakas lietas."
Vecāki izgāja no manas istabas. Atkal piegāju pie spoguļa. Novibrēja telefons.. un tur bija...