Tēva meita.

6.

Oļegs apskāva mani un piedāvāja iet gulēt. Es vēlreiz nožāvājos. Tā laikam bija mana atbilde.
Jā, pareizi! Jūs pareizi sapratāt. Es gulēšu blakus pašam Oļegam.
Viņš iedeva savu roku. Tā bija liela, spēcīga.
Mēs lēni čāpojām uz viņa istabu. Viņa aromāts vienalga bija palicis, neskatoties uz to, ka viņš aplējās ar sidru.
Nonākuši pie gultas, es stāvēju.  Varbūt tomēr man miegs nenāk? Vai arī tomēr nāk?
Man sākās iekšējas bailes. Es nezināju kur likties. Vai nu vienkārši aizmigt un neko ar viņu.
Oļegs paskatījās uz mani, pienāca tuvāk. Apsēdās gultā un aiz gurniem mani uzvilka sev virsū. Es mudīgi novēlos nost un pateicu ka gribu gulēt.
Es nogūlos un gandrīz atlūzu, līdz brīdim kad Oļega lielā roka aptvēra manu dibenu. Tā ieķēra, ka man vēderā visi tauriņi pacēlās no ziemas miega.
"Es tiešām gribu gulēt, mazais!"-es klusi novaidēju.
Oļegs nelikās mierā,viņa lūpas pieskārās manām, pēc tam viņa mēle ieslidēja manā mutē...
Un kā tas beidzās? Es neatceros,jo vienā brīdī es nolūzu. Smieklīgi vai ne?
Rīts. Apkārt viss kluss. Man nācās dikti pārdomāt kur es esmu un ko es esmu darījusi.  Paskatījos apkārt, gultā gulēja Oļegs bez krekla. Viņa prese bija tik perfekta, kam man vienu brīdi gribējās domāt,ka es sapņoju.
Pavisam klusi paņēmu savu somiņu un izgāju laukā. Draudzenei uzrakstīju SMS:"Čau Vera,paklau, es nevarēju ilgāk tur uzturēties, man jāiet mājās!!Atnāc pie manis vēlāk!!"

Agrais rīts. Parkam cauri spīdēja migla. Bija nedaudz pavēsi...
Nonākot pie mājas, 101 reizi pārbaudīju vai no manas mutes nav sajūtams alkahola dvešs.

Pavisam lēni,klusi verot mājas ārdurvis, valdīja ļoti liels,neparasts klusums.
Uz pirkstgaliem(cik nu tas ir iespējams ar augstpapēžu kurpēm) gāju iekšā.
Uz dīvana gulēja mans tētis, taču man bija jātiek uz savu istabu.
Pavisam klusi mēģināju tikt garām,taču pavisam nejauši ar somiņu aizķēru uz galdiņa stāvošo vīna glāzi. Tā nokrita un saplīsa mazos gabaliņos.
Tinkš un viss.
No šī trokšņa pamodās tēvs.
"MEITA,vai tu vienreiz nevarētu uzmanīgāk?"-Tēvs uzbļāva man.
Es apmulsusi, jutos vainīga, stāvēju, līdz brīdim,kad pa trepēm bija dzirdamas mammas rozā čībiņas. Tās ātri soļoja lejā.
"NU KAS TE NOTIEK, VAI TIEŠĀM NEVARU PAGULĒT?"-mamma bļāva vēl skaļāk.
No šī visa es sāku raudāt. Ieskrēju savā istabā. Aizslēdzu durvis un iekritu gultā.
Visu izraudāju spilvenā.
Tā ilgi un dikti šņukstēju.
Piegāju pie spoguļa, noņēmu kosmētiku,jo tā jau bija pamatīgi noraudāta...
Ielīdu gultā un turpināju šņukstēt.
Es atslēdzos. Saldā miegā ar lieliem murgiem.
Murgi nu gan bija briesmīgi,bet tas tomēr tik traki neļāva man gulēt..
Gulēju,sapņoju..
To visu iztraucēja klauvēšana pie manām durvīm un vēl draudi"es tās izgāzīšu, ja tu neatvērsi!"
Kas pie velna notiek ar manu dzīvi? Kāpēc visam ir jākļūst par totālāko katastrofu?
Piecēlos, atvēru durvis..
Abi vecāki iegāzās pa durvīm iekšā, apsēdās manā gultā un nervozi vēroja mani.
"MEITA, MUMS NOPIETNI JĀRUNĀ!!"-Tēvs dusmīgi noteica.
Kā jums šķiet, vai šī saruna būs par saplēsto glāzi,vai tomēr par ko citu? Izsakiet komentāros savu viedokli.
Neaizmirsti nospiest zvaigznīti,lai man prieks rakstīt nākamo!!!