Tēva meita.

10.

Es pamodos,pie auss man zvanīja telefons. Svešs numurs. Visticamāk tas bija viņš. Jā Serjoža!!!
Es:"Čau"
Serjoža:" Čau, tu mājās? Varam tad iziet?"
Es apmulsusi piekritu. Norunājam tikties pie viena parciņa.
Es uzvilkusi melnus džinsus ar baltu kreklu un kājās melnas VANS kediņas... devos laukā no savas istabas.
Virtuvē sēdēja mans tēvs un uzreiz bija skaidrs,ka man būs jāpaskaidro kur es došos un pilnīgi,noteikti,nedrīkstu teikt,ka dodos ar viņu laukā.
Tēvs:"Meita, tu kur?"
Es:"Gribu aizbraukt līdz vecrīgai. Pastaigāt,iepazīt tuvāk klasesbiedrus."
Tēvs:"Labi,brauc, centies būt laicīgi mājās. Man nav laika tagad,vēlāk visu pastāstīsi!!!"
Es nomurmināju:"Tev ar vienmēr viss jāzina."
Paņēmu rokassomiņu un izgāju pa durvīm. Lēnām devos uz parku.
Jā,tur jau bija viņš. Sarkanā rūtainā kreklā , saplestās džinsu bikses un NIKE botas .
Sagaidījām 21.autobusu un devāmies ceļā uz vecpilsētu.
Autobusā valdīja nepatīkams klusums. Mēs apstājamies kādā pieturā un tur iekāpa 3 puiši, likās kur redzēti. Viņi tuvojās uz mūsu pusi.
"Hey Zvondarjov, kak djelā?"viens no puišiem iekliedzās ieraugot Serjožu un padeva viņam roku.
Pie sevis nodomāju,tagad es arī zinu viņa uzvārdu. Lieliski!
Viņš sāka runāt ar saviem čomiem,taču es ieslīku domās.
Nākamā bija mūsu pietura, es parāvu Serjožu un devos uz autobusa durvīm. Vismaz mēs atkratījāmies no tiem čaļiem.
Izkāpām un tad Serjoža sāka mani izvaicāt:"Pastāsti,kā mani čuvaki tevi pazīst?"
Es:"Nezinu,labs jautājums!"
Serjoža strīdīgi noskatījās,taču manuprāt saprata,ka tomēr neesam kopā un nevar man neko pārmest.
Lēnām virzījāmies pa vecrīgas ieliņām, ko zināju to pastāstīju.
Un tad pēkšņi man aptrūkās stāstāmais.
Apsēdāmies uz soliņa. Zvondarjovs ieteica parunāt par dzīvi,taču bez nekādiem meliem.
Un kas man cits atlika? Es piekritu.
Runājām nemitīgi par dzīvi. Kā nu mums krieviem gājis. Redz kā, abi krievi, latvieši apkārt nelīp, cik traki patiesībā. Nosoda tikai tāpēc, ka tu esi citādāks, neesi līdzīgs citiem.
Mēs abi latvju sabiedrības nepieņemtie, sēžam, prātojam, saprotam ka mums ir jāizbauda laiks.
Zvondarjovs, kā jau dulls zellis, pilnīgi dulls, meitenes līp uz visām pusēm,taču atzīst ka ar mani,kā ne ar vienu citu, sēž vecpilsētā un runā nesātīgi par dzīvi. Virs mūsu galvām parādās tumšā mēnesnīca, viņa deguns pietuvojas manam.. mūsu lūpas satuvojas pavisam tuvu.. es paspēju ievilkt elpu un mūsu lūpas savijas lieliskā skūpstā. Viņa roka paņem manas kājas un ieliek sev klēpī. Tas man likās dikti perfekti.
Sēdēt vecrīgā.. mēnesnīca.. viņš.. es un viņš.  Mēs divi krievi.. ar līdzīgām problēmām. Vai nav perfekti?
Ar viņu nebija tā,kā ar Oļegu. Tas bija pavisam savādāk. Viņš man liekas,tik perfekts, manis cienīgs.
Un ja nu viņš satiek labāku un manas cerības izzūd? Ko tad?
Es pēkšņi pārtraucu mūsu skūpstīšanos .. pielēcu kājās.. pateicu ka mums jādodas un ir vēls..
Autobusā sēdējām,viens otru vērojām. Viņš perfekts,bet es vienkārša losene .
Un nākamā bija mūsu pietura. Tuvojas tas brīdis, kad mūsu ceļi šķirsies līdz rītdienai, skolai,kurā visi domā,ka esam perfekts mīlas pārītis .
Tas ir vienkārši traģiski.
Autobuss sāka stoppēt. Mēs sadevušies rociņās dodamies uz autobusa durvīm.
Tām atveroties pavērās drūms skats. Viss tumšs.. man bija bail. Es gaidīju šo brīdi.. gribu mājas. Miegu.. pārdomas.
Šī šķiršanās būs sāpīga. Ir pagājušas pāris stundas kopš sākām runāt,bet bija šim visam jānotiek. Kas ellē ratā notiek? Vai tiešām viss būs labi?