Tēva meita.

7.

Istabā valdīja klusums. Vecāki blenza uz mani. Šis nebīja parasts klusums,bet gan dikti satraukts klusums. Man galvā nāca 101 iemesls kādēļ mani vecāki grib runāt..
Klusumu apturēja mans tēvs: "Meita, tev nav izvēles, kravā mantas, rīt no rīta mēs dodamies prom!"
Es šoka stāvoklī sāku raudāt:"Nē, tu teici ka nedēļa!!"
Tēvs iebilda:"Tu vakar nosvinēji, bija tev atvadu ballīte, mani gaida darbs, es nevaru tā!!"
Mamma stāvēja klusu. Izskatījās ,ka viņai viss ir galīgi pie dirsas,kas notiek ar mani un tā tālāk.
Veronikai pagaidām neko neteikšu. Tāpat droši vien izguļ pohas.
Vecāki izgāja no istabas..
Pēc desmit minūtēm viņi nokliedzās,ka kur aizbraukšot.
Es par to laiku sameklēju savus divus lielos čemodānus,kas bija iekrauti dikti dziļi manā drēbju skapī.
Sāku kravāties. Liku vienu klietiņu,tad vēl ko.. Visām šīm lietām bija kaudze ar atmiņām.
Pāraudājusi jēgu,liku lietas tajos čemodānos..
Sakrāmējusi visu,mana istaba likās tik tukša!!
Iekritu gultā un aizmigu. Gulēju kā nosista.
Pamodos trījos pa nakti. Miegs vairs nenāca...
Pacēlu galvu nedaudz augstāk un ieraudzīju uz naktskapīša atstātu zīmīti:"Mīļo meitiņ, zinu ka tu esi ļoti dusmīga, bet tici man, tev ar tēvu būs labāk...Tu zini kādi ir mūsu strīdi.. Ja tev vajadzēs kādu naudiņu,tu droši vari zvanīt un prasīt. Meitiņ,tu man vienmēr būsi tā mīļākā. Lūdzu labi mācies,klausi papiņu. Rīgā tev būs daudz vairāk iespēju. Mīlu tevi. Gaidīšu zvanus no tevis. Šeit tu varēsi atbraukt pie manis, kādā brīvlaikā! Man tev ir viens dikti silts ieteikums- nebojā sev dzīvi, papiņam nav jāzina par tavām mīlas lietām!!! Zini,ka nebūs labi!! Mīlu. Davai sirsniņa, turies! Ja vajag atbalstu..zvani.. gaidīšu..Lai jauks ceļš.. No rīta mani nesatiksi, tādēļ atstāju tev šo vēstulīti!! Bučas!!!Šo vēstuli noslēp,lai tēvs neierauga!!! Ardievu sirsniņaa!"

Izlasot šo, man acīs saskrēja asaras. Kā māte var tā rīkoties? Kāda Rīga?

Sapratu ka man laika pavisam daudz nav, piecēlos, piegāju pie spoguļa, uzkrāsojos un iztaisnoju matus.
Uzvilku džinsenes ar armijnieka T-kreklu.. kājās VANS...

Devos uz virtuvi lai atrastu ko ēdamu,taču mamma bija pagatavojusi vafeles, zemenes ar putukrējumu un kakao. Nedaudz padzisis, bet bija labi.

Sēdēju.. Ēdu..

Pēkšņi virtuvē atnāca tētis.
T:"Labrīt meitiņ "
Es:"Čau"
Abi klusējot paēdām.. Pēc tam aizgājām katrs uz savu istabu pēc čemodāniem..

Ejot uz autoostu, ieskatījos savā telefonā un ieraudzīju:
Oļegs(17)
Vera(43)
Mamma(8)
Tik daudz neatbildētu zvanu, bet man kaut kā vienalga.. Ja jau sākšu jaunu dzīvi, tad lai tā sākas tagad un tūlīt.

Aizgājām uz auteni. Tētis mums abiem nopirka biļetes.. Pēc 10 minūtēm iekāpām..Sākās 3 stundu garais ceļš.
Izdomāju uzrakstīt garu atvadu vestuli savai labākajai draudzenei Veronikai:"čau, piedod, man lūdzu par visu, man tiešām nebija laika nekam. Čemodāni un tagad es sēžu autobusā uz Rīgu. Apsolu atbraukt rudens brīvlaikā. Mīlu saulīt. Tu vienmēr paliksi man pati labākā. Neskumsti,bučas!!"

Pagāja gandrīz 3 stundas.. no Veras nekādas ziņas..Tūlīt esam Rīgā!!! Nevaru sagaidīt,kad vien redzēšu savas jaunās mājas.

Autene. Abi izkāpām. Velkot savus milzīgos koferus devāmies uz pieturu,lai nokļūtu Āgenskalnā. Iekāpām tramvajā,nebija ilgi jābrauc un bijām klāt. Atkal vilkām smagos koferus..
Tētis norādīja ar pirkstu uz dzīvokļu māju,kur dzīvosim..
Ieejot iekšā pavērās plašas telpas.. 4istabu dzīvoklis. Ļoti skaisti. Maigi sienas toņi. Man patika!
Tētis ierādīja manu istabu.. Tur bija romantiskā stila gulta, liela, mīksta..
Es tajā uzreiz atkritu un aizmigu...
Mīļie lasītāji, lūdzu spiežat zvaigznītes un rakstiet komentārus. Kā jūs domājat, vai tēvs viņai atļaus pasaukt draudzenes ciemos no vecajām mājām?!