Tēva meita.

11.

Viņš satvēra manu mazo roku... ahh tā roka, plaša, silta,maiga.. es jau 101 reizi iemīlējos..
Mēs devāmies uz tām tumšajām durvīm. Izkāpām...
Pie soliņa abi apstājāmies. Mūsu sirdspuksti manāmi pāātrinājās, mūsu lūpas saskārās, viņa rokas apskāva manu vidukli... tad pēkšņi viņš pacēla mani augstāk. Es uzreiz ar kājām apķēru viņu un manas rokas apķēra viņa kaklu.
Mēs skūpstījāmies.. pieturā.. Āgenskalnā.. Tumsā. Mēnesnīcā....
Es nevaru un negribu viņu palaist. Viņš ne no kurienes uzradās un tad pēkšņi viss sākās. Mana jaunā dzīve ir te. Varat saukt mani par naivu,bet es viņu gribu un man viņu vajag.
"Man jāiet, tad rīt!"es nomurmināju un iedevu buču uz vaigu.
Sāku doties uz mājām. Ieejot mājā viss likās tumšs un kluss. Tākā virtuvē nevienu neredzēju, devos uz savu istabu..
Novilku drēbes, noņēmu kosmētiku,paņēmu dvielīti un devos uz vannas istabu.
Paskatījos spogulī, tiešām mana seja bija dzīvespriecīgāka.
Iekāpu dušā, nomazgājos.
Aptinos ar dvieli un atkal devos uz savu istabu..vēljoprojām dzīvoklī valdīja totāls klusums.. tas mani nežēlīgi biedēja..
Ieejot savā istabā uzvilku lielo kreklu un iekāpu gultā,ietinos cieši cieši segās.
Pēkšņi manā telefona ekrānā parādījās SMS no mana tēva:"Arlabunakti meitiņ, man darīšanas ritvakar būšu mājās!"
Es neko neatbildēdama, lai viņš nesaprastu ka tik vēlu atnācu mājās, likos gulēt.
Gandrīz iemigusi jau bīju,taču mana telefona ekrānā iemirdzējās vēlviena SMS.. Šoreiz tā bija no Serjožas:" Arlabunakti mazā, man pietrūkst tavu buču. "
Akdievs. Es sev nekad neticēšu, ko es tūlīt darīšu.. man tač tēvs ir prom, ir jāizmanto izdevība...
Es viņam zvanu..
Šis jau pēc pirmā pīkstiena pacēla
S:"Jā mazā?"
E:" Negribi palikt pie manis? Piedod ka tik ātri bet nu es šaubos vai kādreiz vēl būs tāda izdevība"
S:"Labi, tu panāc pretī!!! Es paņemšu somu un tūlīt eju!"
Viņš nometa klausuli. Bļāviens,ko es atkal daru ar savu dzīvi? Nu kāpēc? Vai man tiešām tas ir vajadzīgs? Es viņu gribu!!!!!
Ātri uzvilku kādas drēbes un izskrēju viņam pretī..
Izgāju pavisam naksnīgajā pagalmā..  Debesīs mirdzēja zvaigznes... Mēness likās pavisam milzīgs..
Šī nakts izskatījās perfekta, tieši cerams būs tāds nakts turpinājums kā pirmstam vecrīgā un Āgenskalna pieturiņā. 
Es beidzot redzēju viņu. Viņš paņēmis mugursomu nāca manā virzienā. Kad starp mums bija atlikuši vien pāris metri, es uzlecu viņam virsū un sāku skūpstīt viņu...
S:" Varam varbūt ieiet iekšā, man paliek auksti!"
Es uzreiz nolecu no viņa un mēģināju tēlot,ka esmu apvainojusies..
Devāmies uz manu dzīvokli. Kāpjot pa kāpnēm viņš viņš visu laiku man mēģināja pieskarties, pilnībā jutu ka mana pakaļa visu laiku atradās pie viņa galvas..
Ieejot manā dzīvoklī viņš aši aizvēra durvis, atgrūda mani pret koridora sienas, sagrāba cieši cieši, sāka skūpstīt. Mūsu lūpas. Mm . Perfekti. Kaut kā atbrīvojusies no viņa, saņēmu viņa roku un vilku uz savu istabu.
Nonākot istabā viņš mani pacēla, iegrūda gultā, skūpstīja un skūpstīja.. laika gaitā mēs abi atkailinājamies, taču tikai līdz apakšveļai.
Viņš lēnām mēģināja man attaisīt krūšturi, taču es nonīdēju:"Nu nē, es esmu nevainīga,netaisos zaudēt tagad!!"
Man sķiet ka viņš saprata..
Serjoža gulēja uz muguras, es tā puslīdz virsū,viņš paņēma manu roku un uzlika uz sava TĀ!!!
Es jutos neveikli. Totāli neveikli. Viņa TO aptaustīt, ak mans dievs,nu ko es daru? Tas taču ir pretīgi..
Nodzinusi savu nepatiku, pieskāros.. satvēru stingri, viņš ievaidējās.. mana roka paslīdējā augšā un tad lejā un tā daudz reizes...
Man palika nereāli neērti .  Nu es nevaru. Tas ir pretīgi..
Sāku ķipa žāvāties, ka gribu gulēt un tā.
Noliku savu galvu uz viņa plikās miesas, precīzāk,vēdera cietajiem kubiciņiem,jeb presītes,kuru tik dikti dievinu..
"Miedziņš uznāca?!"-Serjoža viegli iesmajoties pajautāja.
"Jā"-maigi nočukstēju un turpināju gulēt.
Viņš izstiepa roku uz mana spilvena,jo nu tač man spilvens nav vajadzīgs, ja man zen galvas ir viņa perfektā presīte.. yeee. Man laime.
Varēju just viņa perfekto,silto ķermeni, viņa aromātu. Šī perfektā sajūta lika man aizmirsties un ieklīst dziļā miegā, sapņos..
Sapņos par perfekcionismu, mīlestību, dzīvi bez ciešanām un sāpēm.. Mierīgu, mājīgu dzīvi.. gaiši toņi... trausli pieskārieni.. es sapņoju. Sapņoju un aizmirsos.  Biju laimīga. Es esmu sapnī, no kura nevēlos izkļūt.. nekad nekad nekad. Es zinu ka tas nav iespējams.. bet es gribu dikti dikti.. Man vajag.. Es gribu.. Man šķiet ka patiesi mīlu..
Man vajag viņu visur sev blakus.. Viņš ir īstais un vienīgais..
Miegs.. miegs.. un vēlreiz miegs.. Šis vienreizējais miegs ļāva man sapņot.. tiešām..
Domāju, ka nevis miegs, bet tas , ka guļu uz viņa. Šī siltā, perfektā ķermeņa  aura..
Apkārt silts. Viss tik labi.. Es negribu mosties..
Nekur negribu citur, neko man citu nevajag.. Tikai viņš un es.. mēs divi. Divi mēs..
Kā ir? Vai patīk? Neesmu nedaudz par traku sarakstījusi?
Kā jums šķiet, vai viss būs perfekti?
Uzspied zvaigznīti un obligāti atstāj komentāru!!!!