"Algots slepkava"

1.5

"Viņš viņā saskatīja to, ko pat viņa pati sevī nepamanīja"
***
Es gribēju vērt vaļā acis, un celties, bet miegs bija stiprāks. Turklāt ērti spilveni un gulta, ļava nogurumam pazust.
Beidzot skaļi nopūtos, un atvēru acis, tām iesāpoties, no raudāšanas. Pagriezos uz otriem sāniem, pēkšņi pieceļoties gultā sēdus.
Es nemaz nebiju mājās. Es neesmu savās mājās. Un es neatceros, kā tiku te, kur esmu tagad.
Durvis atvērās, Aleksam ienākot pa tām.
"Tu agri esi augšā."

-"Tā notiek, ja pamosties svešā gultā."- Nomurmināju, izberzējot savas acis.

"Atpakaļ ceļā no iecirkņa, tu aizmigi mašīnā. Un turklāt, tev nebija kur citur iet."

-"Jā, laikam ne visiem mājas ir nozieguma vieta."- Nedaudz iesmējos, jūtot sirsniņu iesāpamies.

"Odrij..,"- Alekss iesāka -"Tu daudz vakar stāstīji par savām ģimenes attiecībām, kamēr bijām iecirknī. Lūdzu nedusmojies uz mani, bet es pazvanīju Dilanam. Priekšniekam tāpat nāktos zvanīt tavam tēvam, man neatlika nekas cits.."

Es saprotoši pamāju, pamanot rūpes zēna acīs.
Pēc kāda laika novērsos no viņa acīm, izritinoties no segas, un izkāpjot no gultas, jūtam kreklu noslīdam līdz pat ceļiem.
Tas bija diezgan liels krekls.
-"Tas nav mans...?"- nočukstēju.

"Tev tas izskatās labi, man tāpat tādu ir daudz. Paturi."- Viņš pasmīnēja liekot man atkal nosarkt.

Ārā atskanēja mašīnas signāltaure, Aleksam pieejot pie loga.
"Tā ir Beta. Viņa visu nakti bombardēja mani ar zvaniem vai var braukt tev pakaļ."
-"Tad jau man laikam jāiet.."-
"Labāk gan. Viņa bija diezgan dusmīga, kad aizvilku tevi prom no tās ballītes.."
-"Es pati aizgāju..turklāt uz savām mājām.."- Noteicu, sajūtot sāpju kamolu kaklā.
<Tikai nesāc raudāt Odrij. Tur neko vairs nevar mainīt. Izraudāsies vēlāk.>
Uzstiepu mākslīgu smaidu uz lūpām, paķerot savu somu no grīdas, atskanot vēl vienai mašīnas taurei.

-"Paldies, par visu.."- Noteicu, censdamās iziet ārā pa durvīm, bet Alekss stāvēja tām priekšā, pasmaidot.
Jutu tauriņus vēderā, viņam pasperot soli uz priekšu. Aleksa roka atbalstījās uz mana vidukļa, pievelkot mani viņam tuvāk.
Pastiepos uz pirkstgaliem, lai aizsniegtu viņa lūpas. Viņš tikai pasmaidīja, un pieliecies pie manas auss nočukstēja : "Un tev kaut kāds Bastians visu nakti zvanīja, līdz brīdim kad tavs telefons izlādējās."-
Viņa roka atlaida manu vidukli, viņam tikai pasmīnot, un paejot malā no durvīm.
Uz īsu brīdi aizvēru acis, un pie sevis nosmējos.
-"Es nezinu kā tikt prom."-
"Un tā ir mana problēma?"
-"Man likās ka tu te dzīvo, vai ne tā, Alekss?"-
Viņš pakratīja galvu, paķerot manu roku, man pārbolot acis.
Devāmies pa gaiteni, vēlāk nokāpjot pa kāpnēm.
"Tad jau tiksimies citu dienu."
-"Rīt, skolā."-
"Nedomāju, ka Tev būtu labi apmeklēt skolu"
-"Es pati izlemšu, kas man labāk."- noteicu, viņam nopūšoties.
Pasmaidīju, iziedama ārā pa durvīm, viņam tās aizverot.
Devos Betas mašīnas virzienā, bet tomēr atskatījos. Māja bija skaista. Skaistāka par manējo. Un mašīna, kopā ar melno motociklu pie piebraucamā ceļa.
Atskanēja vēl viena signāltaure, es nopūtos, un devos mašīnas virzienā.
Atvēru durvis, un iesēdos sēdeklī, pēc sevis durvis aizcērtot.
"Es biju uztraukusies."
-"Man viss ir kārtībā"
"Odrij, man tiešām žēl."
-"Ko nu padarīsi.."
"Es priecājos, ka tu biji pie manis vakarnakt, nevis paliki mājās"
-"Jā, es arī..laikam"
"Es tevi neizlaidīšu no sava skatiena visu turpmāko dzīvi"
-"Mhm.."-
"Odrij.."- Beta nopūtās, aizvien skatienu pievērsusi savām kājām.
"Kā tu patiesībā jūties?" - Viņa jautāja, paceldama skatu pret mani.
Es iekodos lūpā, cenšoties savākt sevi kopā.
Bet es nespēju. Galu galā katram ir kāds lūzuma punkts.
Beta uzlika savu roku uz mana pleca.
"Ar laiku būs labāk. Es apsolu."
***