"Algots slepkava"

1.11

"Viņa bija kā visas. Bet kaut kas mani piesaistīja. Kaut kas, ko es nesapratu"
***
Es atvēru acis. Aizvien gulēju dīvānā, tēta istabā. Pārskatīju istabu, pamanot viņu, turpat pie datora.
"Kas notika?"
-"Beidzot esi augšā. Tu noģībi uz kādām...hmm divdesmit minūtēm."- Viņš teica, paskatīdamies rokas pulkstenī.

"Tas ko tu stāstīji..tas tas.."
-"Ir īsts, jā. Tagad, lai es neeksplodētu dusmās, lūdzu ej. Cerams līdz rītam būšu izdomājis plānu, kā man tevi pasargāt."-
"Pasargāt..No kā?"
-"No mūsu biznesa, *mon cher. Tu redzēji kas notika ar tavu mā..pamāti. Lūk šis notiek šādā ģimenē, šādā biznesā, ja kaut kas noiet greizi."-
"Tēti...
-"Ne visi ir tik labi, kā izskatās. Es esmu darījis briesmīgas lietas, un es nevēlos tevi nekur iesaistīt."-
"Bet varbūt es gribu.."
-"Velns un elle, ej gulēt!"-

Es uz brītiņu apklusu. Uzlūkojot tēta nikno skatienu, es piecēlos, un devos durvju virzienā.
"Arlabunakti."
-"Arlabunakti, Odrij."

Aizvērusi viņa istabas durvis, devos uz savu istabu. Ienākusi istabā, atkritu gultā. Kas pa dieniņu. Palūkojos apkārt. Domīgi samiedzu acis, un devos uz Dilana istabu.
"Hei, brālīt, kapēc Beta vairs nav manā is-" - Aprāvos pusvārdā, redzot Dilanu un Betu....spēlējot uno.
"Kas pie velna?"- Jautāju, saraukusi uzacis.
-"Emm, mēs spēlējam uno.."- Beta klusi teica, nolaizot savu apakšlūpu.
"Mēs jau beidzām spēlēt.."-Dilans piebilda.
Es pamāju ar galvu.
"Arlabunakti."- Dilans pateica, Betai paejot man garām, un ieejot manā istabā.
"Arlabunakti, Dilan."-
"Odrij..Ko tu satiki?"
-"Kādu ko nevajadzēja."
"Proti?"
-"Esi dzirdējis par Oliveru?" - pajautāju, Dilanam šokēti paskatoties uz mani.
"Odrij, tu zi
-"Es visu zinu, jā. Bet es pašlaik esmu pārāk dīvainā stāvoklī, un uztveru visu mierīgi.."
Dilans pasmaidīja. Lai gan tas nebija parasts smaids. Aiz tā slēpās rūpes. Rūpes, un satraukums.
Es aizvēru viņa istabas durvis, nopūšoties.
Es biju ļoti apjukusi. Kam man vajadzēja doties uz staciju...

Ienākusi savā istabā pamanīju Betu guļam jau gultā. Iekritusi blakus, skatījos griestos.
"Beta?"
-"Mm?"
"Vai starp jums kaut kas ir ?"
-"Tikai draudzīgas attiecības..."
"Skaidrs..Vienkārši, zini, tu pati teici, tas būtu dīvaini, ja..."
-"Jā, es zinu. Arlabunakti...Šī bija gara diena."-  Viņa ātri nobēra, un pagriezās uz otriem sāniem.  Es aizvēru acis.
"Šī bija gara diena..." - klusi nočukstēju.
***
Sestdienas basketbola spēle nesākās diez ko labi. Beta bija galīgi satraukusies, jo viņa nevēlās redzēt Lūku spēlē. Un dejot viņa arī nevēlās, lai gan kurš vēlās, ja ārā līst lietus.

"Dziļas elpas, Beta. Viss būs kārtībā."
-"O, jā. Es viņam tikai pajautāšu vai viņš gadījumā helovīnā nebija kāds seksīgs policists, jo viņam redz ir ierocis, ko es nejauši atradu..."
"Tā arī var.."
-"Man viņš ļoti, ļoti patīk..."
"Es zinu..Nav jau tā, ka viņam ir tas ierocis lai nošautu te..."
"Meitenes, mēs nedrīkstam izgāzties. Ārā ir slapjšs, tātad mūsu formas būs slapjas, un mēs izskatīsimes labāk, turklāt ir vel tie divi jauniņie, man vajag viņu numurus..."- Denīze ļoti skaļi klačoja informāciju savām labākajām draudzenēm.
-"Divi?"- Beta paskatījās uz mani.

Mēs abas reizē piecēlāmies, un ātri devāmies uz sporta durvju izeju.
Kad bijām laukā, Beta strauji mani pavilka zem nojumes. Lietus nebija pārāk stiprs, bet tas tomēr bija.
Es zvēru, mēs abas strauji skatījāmies pāri laukumam, un centāmies saskatīt arī aiz tribīnēm.
-"Izskatās ka tevi kāds gaida.."- Beta iesmējās, un pamāja ar galvu.

Un tas es tās ieraudzīju. Tās smaragdzaļās acis, un Aleksa žilbinošo smaidu, viņam paskatoties uz mani.
-"Ej nu..Tikai esi atpakaļ pēc desmit minūtēm."
Uzreiz kā Beta iegāja atpakaļ iekšā, Alekss pasita pa plecu Lūkam, un piecēlies nāca manā virzienā. 
"Kur tu biji pazudis?"
-"Ģimenes darīšanas. Ceļojums."- Viņš teica, savā zemajā balsī, man atkal jūtot tauriņus vēderā. Kā cilvēka balss, var tik ļoti aizraut..
-"Un man nav tavs numurs, tapēc es nevarēju uzrakstīt."-
"Mhm, Lūks gan teica, ka tu biji pie savas meitenes."
-"Es biju pie vecmāmiņas. Viņa ir apslimusi."- Viņš skaidroja, mums abiem iesmejoties.
"Veiksmi spēlē.."
-"Ja es tevi redzēšu laukumā fanojam, tā noteikti būs veiksmīga."
"Skaties ka es nenovēršu uzmanību."
-"Noteikti novērsīsi.."- Viņš klusi noteica, pienākot soli tuvāk.
Viņa siltā plauksta pieskārās manam vaigam, pievelkot manu seju, viņam tuvāk.
Es jutu viņa elpu te pat, uz savām lūpām, un viņa smaržu visur apkārt.
"Es tevi noteikti neskūpstīšu.." -Noteicu, liekot viņam klusi iesmieties.
Es dievināju tos smieklus.
-"Ja mēs uzvarēsim...ja mēs uzvarēsim, es tevi uzaicināšu uz tādu kā randiņu, un tad būs jāskūpsta gan..."- Viņš pasmaidīja

Atskanēja svilpe, Aleksam pagriežoties, un dodoties uz laukuma pusi. Meitenes arī sāka nākt ārā no sporta zāles, dodoties uz laukuma pusi, lai sākti atbalstīt savējos. Beta ieķērās manā rokā, un vilka mani ātrāk uz laukuma pusi.
Vējam uzpūšot, es sajutu Aleksa smaržu.
"Mums ir obligāti jāuzvar..."- Skaļi iesaucos, meitenēm piebalsojot.

***
*mon cher (franciski) - mana mīļā/dārgā.