"Algots slepkava"

1.9

"Neļauj saviem sapņiem aizlidot"
***
Pabakstīju Betu, viņai tikai pagriežoties uz otriem sāniem. Pasmaidīju, paskatoties pulkstenī.
-"Man bija taisnība. Zināju ka aizmigsi."- Nočukstēju, velkot kājās melnās botas. Uzmetu pār pleciem kādu vecu, zilu džemperi, un atvēru logu.
Pārliecinādamās ka dzīvžoga kāpnes aizvien ir tuvumā, atkal pasmaidīju.
Uzkāpusi uz palodzes, ieliku telefonu bikšu kabatā, un liku kājas uz kāpnītēm.
Aizvēru logu no ārpuses kāpdama lejā.
Rokas saķēra manu vidukli, man klusi iekliedzoties.
-"Ko tu dari, stulbais?"-
Dzirdēju tikai Dilanu iesmejamies.
"Es kādreiz arī izmantoju tās trepes lai lavītos ārā. Bet tas bija pirms gadiem diviem, ja ne senāk.."- Viņš teica, viņa tumšajam siluetam iekrītot šūpuļtīklā.
-"Ko tu dari ārā? Turklāt tik vēlu.?"-
"Un ko tu dari ārā, Odrij? Tagad?"-
-"Umm, es gribēju paskriet."-
"Tātad, tu gribi teikt ka Beta negribēja lai tu dodies skriet?"-
-"Noklausies mūsu sarunas?"- Jautāju, nedaudz pasperot pa viņa kāju.
"Nē, Beta rakstīja ka nevar aizmigt pirms tevis, jo savādāk tu iesi uz tikšanos ar kaut kādu maniaku...Un pusstundu vēlāk viņa man uzrakstīja lai pieskatu tevi."
Nopūtos, nobolot acis.
-"Kā tev vispār ir viņas numurs?"-
"Man telefonā ir daudz Betas. Nav ne jausmas kā viņas numurs tur gadījās."
-"Šausmas, bet nu anyways nesaki tētim..Centīšos būt mājās ātri"- Teicu, dodoties uz vārtiņu pusi.
"Apstājies, blondā."-
-"Mani mati ir tumši"- Nopūtos, pārbolot acis.
"Man vienalga. Tev vajadzētu man pateikt kur dodies.."-
"Negribu"
-"Kur tad uzticība?"-
"pakaļā"
-"Odrij, valoda.-
"Tu piepeši esi acuraugs?"
-"Es esmu perfekts. Esi mājās pēc četrdesmit  minūtēm, vai arī pateikšu tētim."-
"Es ienīstu tevi."-
***
Pēdējais vilciens aizbrauca man garām, tālumā apstājoties stacijā. Laternas apkārt nodzisa, iedegta palika tikai viena. Stacijas galā, tālumā.
Pārvilku džempera piedurknes pāri plaukstām, turpinot iet uz priekšu.
Es biju gana stulba šādi darot, ne tā?
Atmiņā paskrēja visi tie skolas brīži kad skolotāji stāstija, kā no svešiem ņemt neko nedrīkst, svešās mašīnās kāpt nedrīkst, naktī pa ielām staigāt nedrīkst..Bet te nu es biju.
Stāveju tumsā, pusnaktī, zem zvaigžņotajām debesīm. Jūtot nedrošuma sajūtu, tepat sev blakus. Bet es neapstājos. Es iešu un gaidīšu, kas kam sakāms.
Apstājos stacijas būdiņas stūrī. Un es gaidīju.
-"Aleksa Vega?"
"Vispār jau Odrija..." - nočukstēju, skatoties apkārt, un meklēdama runātāju, vīrieša balsi.
-"Jums būs jānāk man līdzi.."- No sūra iznāca tumšs stāvs, diezgan būdīgs un...un vienkārši liels. Noriju siekalas, nedaudz atkāpdamās. Plauksta savilkās dūrē, un kājas vairs neklausīja.
"K..Kapēc lai es nāktu jums līdzi?"- Jautāju, cenšoties izklausīties pārliecināta. Lai gan biju nobijusies..kā maza meitene.
-"Es laipni palūgšu doties man līdzi, un turpināt šo sarunu citā vietā. Šis ir saistīts ar Pattelliem."-
"Tas ir manas mammas uzvārds..."-
-"Audžu mātes."-
"Ko?"- Vaicāju,  jūtot vaigu pietvīkstam sarkanu no dusmām.
-"Es labāk nomirtu, nekā darītu Jums pāri. Tapēc lūgšu vēlreiz, sekojiet man."- Dobjā balss noteica, pagriežoties.
Es pārbolīju acis, vēlēdamās iet prom, bet solis paspērās uz priekšu. Manas kājas mani neklausīja. Tās sekoja vīrietim.
"Tu esi stulbene, Odrija Vega."- nočukstēju pati sev, soļodama pa mazo taciņu, līdzās nezināmajam.
Nezināmajam,  kam es droši soļoju līdzi. Nezināmajam, kas padarīja mani traku, lai uzzinātu. Aizvien domājot, vai rīt vispār vēl būšu dzīva.
***
A/N Ļoooti atvainojos, par to ka biju prom uz ilgāku laiku. Bija nelieli sarežģījumi ar laikiem, un gribasspēku, bet tagad esmu atpakaļ. Un ja vēl kādi lasītāji palikuši, tad jau laikam vakarā/naktī sekos vēl viena daļiņa.