"Algots slepkava"

1.33

"Paskaties pa logu, zvaigžņotajās debesīs, un novēli arlabunakti. Starp milijardiem cilvēku pasaulē, kaut kur ir kāds, tev līdzīgs, kurš sēž pie loga, cerot, ka nav vienīgais tāds"
***
Odrijas sk.p

"To tu labāk noliec"- Olivers izņema stikloto pudeli no manām rokām, un nolika to uz augšējā plauktiņa.
Paskatījos uz viņu ar skatienu, kas pauda to, cik ļoti man nepatīk, ja mani izrīko.
Uzliku kāju uz virtuves krēsla, un pastiepos līdz augšējam plauktam, paņemot degvīna pudeli.
Dzirdēju smagas nopūtas, bet tad Olivers padevās, un apsēdās uz blakus krēsla, nolicis plaukstas uz letes.

"tev varētu izrakstīt sodu, zināji?"-
-"vai tu mums esi policists?" - jautāju, atvirpinot vaļā korķīti.
"nē."- viņš klusi teica, dēļ viņa zemās, aizvien nedaudz miegainās balss, uz rokām parādījas zosāda.

-"es jau nemaz nedzeršu, tikai paskatīšos uz šo pudeli."- sarkastiski noteicu, puisim izmetot salveti miskastē, viņa sagrieztais pirksts vairs neasiņoja.

"Tev varbūt iedot kreklu?"- Olivers vaicāja, pamādams ar galvu uz manu pusi, kur es sēdēju savās biksēs un krūšturī.

-"nē, paldies. Vai padosi lūdzu glāzi?"
"nē!
-"nu...labi."- pacēlu visu pudeli pie lūpām, bet tikai uz tik īsu brīdi, lai aukstais, nepatīkamais šķidrums knapi pieskartos mēlei.

Noliku pudeli uz letes un noskurinājos.
"tu vari iet atpakaļ gulēt."- paplivināju ar plaukstu uz durvju pusi, Oliveram iesmejoties.

"es esmu tava oficiālā aukle."- Puisis teica, gaiši rozīgajām lūpām smaidot.
-"Man nevajag aukli. Tikai..būt vienai."-

Atkal sajutu nepieciešamību klusēt, ierauties sevī. Kapēc viņš vienkārši nelika mani mierā un negāja gulēt?

Olivers tvērās manī ar ļoti ciešu skatienu, kā dažreiz to dara Dilans vai tētis. Un uz dažām sekundēm, es skatījos šajās zilajās acīs un atcerējos viņa stāstījumu par Heiliju, meiteni, kura ziedoja sevi, lai Olivers izdzīvotu.
Es nesapratu, kā šis pats, zilacainais cilvēks, varēja būt kas tāds kā slepkava. Kurš nogalina.
Nāve.
Tu nomirsti, tu nekad vairs nepastāvēsi par sevi. Tu nekad neskatīsies spogulī, tu nekad vairs neteiksi kādam, cik ļoti tev patīk viņa smaids, vai viņa balss. Tu nekad nezināsi, kad satiec vai runā ar kādu pēdējo reizi.
Un tieši tas tagad notika.
Vai šī bija pēdējā reize, kad es runāju ar Aleksu? Vai mēs skolā viens otru tagad ignorēsim? Kā tagad viss starp mums būs?

Es novērsos no Olivera acīm un paskatījos uz pudeli. Pastūmu to prom, viņam to paņemot, un noliekot vietā, atpakaļ plauktā.

Es iekodu apakšlūpā un pievērsu skatu grīdai.

"Tev viss kārtībā?"-

Es pamāju ar galvu, saprotot, ka ja stiprāk iekodīšu lūpā, es to pārkodīšu.

"Odrij.."
-"šis ir..pazemojoši?"- ar rokām noslaucīju asaras, gluži bez jēgas, jo drīz tās atkal bija uz vaigiem.

"es esmu pieradis."- viņš izmocīja pavisam maziņu, vārgu smaidiņu, lai liktu man justies labāk, un es iesmējos, bet bēdu noskaņā - kopā ar asarām.

-"pēdējās reizes, kad es tevi redzu, tu raudi, es laikam tiešām tev nepatīku, hm?"- viņš pacēla kreiso uzaci, garajām skropstām, virs acīm, maigi aizveroties.

"Ak nē, nē, Oliver. Tu noteikti neesi iemesls,"- es ievilku elpu -"vienkārši pēdējā laikā, cilvēki pieviļ. Vai arī..es uzticos viņiem pārāk viegli."