"Algots slepkava"

1.13

"Vētra tuvojās, bet viņa to nejuta. Dotajā brīdī viņai interesēja tikai viņš."
***
*Atpakaļ Odrijas sk.p*

Es gāju pa brikšņiem, mežā. Ļoti tuvu, blakus Oliveram. Es necentos atpalikt, jo pašlaik šajā tumsā - jā, man bija bail.
Es nezināju kur mēs dodamies, bet dīvainā kārtā es viņam uzticējos.
Vējam uzpūšot, koki sāka krakšķēt, man cenšoties tikt pēc iespējas tuvāk Oliveram.
Krūmi priekšā sāka skaļi čarkstēt, Oliveram apstājoties.
Mana sirds sāka nedaudz straujāk pukstēt, skaņai palielienoties. Zaļo krūmu zari atlūza, no tiem izlēcot melnam radījumam.
Es klusi iekliedzos, burtiski apķerdama Oliveru ap pleciem.

"Tas ir tikai zaķis, Odrij..." - Viņš iesmējās diezgan skaļi.

Melnais radījums...zaķis, pacilpoja uz priekšu apstādamies pirms Olivera. Viņš gluži vai uzlēca viņam uz kājas, un apostīja viņa bikses.

"Tagad man ir divi zaķi."- Olivers sarkastiski noteica, piemiegdams ar aci.

"Baigais asprātis"- Klusi nočukstēju.
"Odrij..?"
-"Nu?"-
"Tu vari laist vaļā.."- Viņš teica, pasmaidīdams.
"Ak, jā..Atvaino"- Klusi noteicu, noslidinot rokas nost no viņa kakla.
Paldies dievam, ka bija tumsa, jo es varu apsolīt, mani vaigi ir ļoti sarkani.

"Tālu vairs nav jāiet.- Olivers piebilda.
Paldies dievam.

Pēc kādām piecām minūtēm, mēs iznācām klajumā. Acis bija jau pieradušas pie tumsas, tapēc bija saskatāms žogs, aiz kura, klajuma vidū, atradās koka māja. Tā nebija diez ko liela, tā bija pietiekama.
Olivers uzspieda kodu, slēdzim nopīkstot. Vārtiņi atvērās, viņam aicinot mani iekšā.
Ieejot sētas iekšpusē, Olivers vārtiņus aiztaisīja, pēcāk atkal ievadot kodu.

"Nāc"- Viņš teica, ieslidinādams savu labo roku manā kreisajā plaukstā.
Viņš sāka iet straujāk, velkot mani viņam līdzi.
Pie mājas durvīm atkal tika ievadīts kods, durvīm atveroties.
Ķermeni ieskāva siltums.
Olivers novilka apavus, tāpat arī es.
Koka grīda bija silta, pa to plūda siltums.
Olivers devās tālāk, man viņam sekojot.
Mēs nonācām mazā istabā, ar dīvānu, kamīnu , televizoru, un grāmatu plauktu.

"Tu šeit dzīvo?"- Jautāju, Oliveram rakņājoties grāmatu plaukta apakšējajā atvilktnē.
-"Jā, protams. Man ir bail no cilvēkiem, tapēc es dzīvoju dziļi mežā, prom no visiem."
"A, kā lai es zinu?"- Jautāju vēlreiz, apsēžoties dīvānā.
"Šī ir tā sauktā "bandas māja", vienvārd sakot, mēs te uzturamies, ja ir problēmas, te arī stāvu zemāk ir visa nepieciešamā tehnika, dati..viss kas vajadzīgs."- Viņš atbildēja, pieceldamies, rokā turēdams atslēgu, ko ielika bikšu kabatā.
"Stāvu zemāk?"
-"Nu jā...Pa cik šī ir slepena meža būdiņa, nav diez ko liela, tapēc lai te visam būtu vieta, zem mājas ir bunkurs"- Olivers atbildēja, man esot pārsteigtai.
"Un ko mēs šeit tagad daram?"-
"Es domāju, ka varbūt tev vajag nopietnāku paskaidrojumu, par visu. Kā reiz, ja tu piekriti iesaistīties, tev jāzin viss."-
***
Putni jau čivināja, un saules stari sāka lēnām parādīties debesīs.
Es sēdēju uz sava loga, domādama par iepriekšējo nakti. Pirkstos virpināju kaklarotu, ko Olivers bija man iedevis.

*" Šī ir viena no lietām, ko mēs atradām viņas pēdējajā slēpnī, Parīzē, pirms diviem mēnešiem. Tas ir saplīsis, varbūt viņa nepamanīja ka tas nokritis..Vienu gan es zinu, tad kad es viņu redzēju pēdējo reizi pirms gada - Vācijā, tas bija viņai ap kaklu."-

Atmiņās aizvien skanēja Olivera vārdi.
Kaklarotai bija apaļīgs kuloniņš, kur vienā pusē bija bilde ar tēti, un otrā ar mani un Dilanu.
Mana mamma to nēsēja visu šo laiku. Varbūt tomēr viņai rūpēja.
Es tikai tagad sapratu to, cik patiesībā esmu nogurusi. Vakardienas spēle, un tad iešana uz galveno mītni. Es nebiju gulējusi, tapēc varbūt būtu laba doma izgulēties.

Nolēcu no palodzes, un devos uz gultas pusi.
Ārpus durvīm atskanēja blīkšķis, durvīm atveroties vaļā. Es nedaudz nobijos.
Ieraugot tēti, atviegloti nopūtos.
Viņš gan neizskatījās diezgan atvieglots.

"Vai tu esi traka? Vispār prātu zaudējusi?"
-"Par ko tu runā?"- Jautāju, kamēr prātam izšāvās cauri simtiem domu.
"Kā par ko? Atradusies te, es runāju par Oliveru, par galveno mītni. Ko pie velna tu tur darīji? Un man šķiet ka es tev liku turēties pa gabalu no Olivera."- Viņš runāja ļoti skaļā un bargā tonī.
Viņš bija dusmīgs, tas mani pat biedēja.
"Tēti, es.."
-"Ja tu kaut uz sekundi domāsi redzēt viņu, vai līst klāt ģimenes biznesam, esi gatava doties uz militāro skolu neaudzinātiem bērniem."
-"Es neesmu suns, tu nevari mani nekur sūtīti !" - Paaugstināju toni
"Es esmu tavs tēvs, un ja runa ir par tavu drošību, tad es varu darīt visu. Es pateicu, nekādas darīšanas ar mafiju, vai vel sliktāk to puiku!"
-"Kapēc tad Dilans var iesaistīties?"
"Dilans ir...
-"Zēns, vai ne? Es nevaru neko darīt, tikai tapēc ka es esmu meitene."
"Odrij, viss. Tev ir mājas arests, es gribu lai uzreiz pēc skolas tu esi mājās. Un būtu labi, ja tu pazaudētu kontaktu arī ar to Bellu, viņa tevi negatīvi ietekmē."-
-"Vienīgais negatīvais ietekmētējs te esi tu ! "- Nokliedzos, viņam tikai paskatoties uz mani.
Viņš pienāca man nedaudz tuvāk. Uz sekundi padomāju, ka viņš atvainosies un apskaus mani, bet tā vietā, viņš no plauktiņa paņēma manu telefonu.
Iebāzis to savā kabatā, viņš izgajā no manas istabas, aizcērtot durvis.
"Varbūt labāk iebāz viņu sev pak.."
-"Mājas arests var arī būt mūžīgs!"- Tētis aiz durvīm nomurmināja, man iekrītot gultā.
Skaļi nopūtos, un pārvilku segu pār acīm.
***
•••
Loti loti ceru, ka shis ir lasaams 💕