"Algots slepkava"

1.46

"Un šonakt, mēs palūkojamies zvaigznēs un pasmaidam par to, kas dzīvē labs. Jo pat brīžos, kad viss iet pa kreisi, vienmēr ir iespēja, kaut vai sekundi, ieelpot...un palūkoties nakts debesīs"
***
<Lūks>

Paskatījos pār plecu, lai pārliecinātos, ka Alekss arī nāk.
Viņš lēnām nāca aiz muguras, skatu pievēršot grīdai.
Gribēju, ko teikt, bet domāju, ka labāk ar viņu tagad nerunāt.
Atvēru kabineta durvis, un turēju tās vaļā kādas desmit sekundes, kamēr Alekss iegāja iekšā un nostājās pret Aleksas galdu.

"Paldies, ka atnācāt."- Aleksa nomurmināja, sēžot savā krēslā.
Es apsēdos krēslā pretī, bet Alekss palika stāvot kājās.

"Es gribēju parunāt par visu to vidusskolas aizsegu.."-
-"Mēs pabeidzam šo gadu un tad redzēs. Lai gan, man, personīgi šķiet, ka pēdējās divās nedēļās var spēt izdarīt visu, kas nepieciešams. Piemēram, Lavrenē meita - Teilore, viņa jau ir nost no ceļa."- Informēju Aleksu, atceroties, kādu paniku skolā izraisīja tās meitenes nāve. Nogalināt viņu bija viegli. Atceros, kā nebūtu iespējams to izdarīt, ja Beta nebūtu palīdzējusi.

"Jā, es zinu. Viņš ir atbildējis diezgan ātri, jo jau pirmdien no viņa vairs nebija nekādas ziņas. Tas bija tavs darbs, Lūk, ja?"- Aleksa jautāja, nedaudz nopētīdama Aleksu. Viņas sejā bija redzama vilšanās.

Jā, tas biju es. Bet tas arī bija Aleksa uzdevums.  Paskatījos uz draugu, kurš skatījās kārtējo reizi uz grīdu, un nopūtos. Šādi viņš panāks tikai to, ka viņu novāc no ceļa.

"Nē, tas bija Alekss."- Iesaucos, cenšoties uztaisīt pēc iespējas pārliecinošāku izteiksmi.

Aleksas sejā varēja redzēt nelielu pārsteigumu.

"Tas nebiju es" - Alekss klusi nomurmināja, turpinot skatīties grīdā.

Uz brīdi aizvēru acis un centos saprast, kāpēc šis idiots ir mans labākais draugs.

"Pēdējā laikā no tevis nav nekāda jēga."- Aleksa teica, cieši uzlūkodama draugu.

"Lūks tikai centās aizstāvēt tevi. Viņam, nezināmu iemeslu dēļ, tu rūpi."-

Alekss pacēla galvu un nopētīja šo telpu.
-"Nu varbūt, ja tu nebūtu cietsirdīga maita un neliktu man nogalināt savu meitu, es varētu kaut ko izdarīt, bet zini, iefiltrēties vidusskolā, censties iepatikties meitenei un tad nogalināt viņu? Jā, tas prasa nedaudz laika."- Alekss nedaudz iesmējās, un uz īsi brīdi ieskatījies Aleksas acīs, atkal pievērsās grīdai.

Ar kāju iespēru pa Aleksa kāju. Viņam būtu jāzin, kā izvēlēties pareizos vārdus. Viņš jau tā staigā pa plānu ledu.

"Ja es esmu godīga, neviens no tiem, kuri dara, ko es saku, nav uzdrošinājušies saukt mani par..kā tu teici? Cietsirdīga maita?"-

-"Tu es viņu satikusi? Kaut dzirdējusi Odrijas balsi? Jo tici man, tā meitene darīs tā, ka tu viņai pieķersies un tad..tad tu mainīsi savas domas. Es vienkārši nesaprotu, vai tiešām viss šis.."- Alekss ar rokām norādīja uz telpu -"ir tik daudz pūļu vērts? Lai varētu iegūt kaut kādu varu pār čupu cilvēku, kuri ir gatavi darīt visu, neskatoties uz to, ka pusei būtu jāsēž cietumā. Tas nav tā vērts."- Puisis nomurmināja, man nobolot acis.

Aleksa piecēlās kājās no krēsla un viņas niknuma izteiksme sejā bija...ļoti redzama.

"Kāpēc, lai man būtu kaut vai mazākā interese pār bērnu, kuru tik ļoti nīstu? Viņa sabojāja manu dzīvi, viņi visi. Ģimene...ģimene būs lielākā tev vērtība. Mhm, protams. Es pievērsos ģimenei, apprecējos, iesāku ģimeni un kur tas mani noveda? Pašas tēvs neskatījās man acīs, jo 'mīlestības' dēļ biju pametusi savējos, atstājusi tos nelaimē, par vienu mazāk."