"Algots slepkava"

1.15

"Meitenes nav vājais dzimums. Viņas spēj smaidīt pat tad, kad asaras un sāpes dzen kapā."
***
Es gulēju Aleksa apskāvienā. Viņa zilais džemperis bija uzvilkts man. Mēs nerunājām, tikai elpojām. Es skatījos uz viņu, kamēr viņš skatījās griestos.

"Kas mēs esam?"- Viņš klusi ierunājās.
Viņa acis uz īsu brīdi paskatījās uz mani, pēc tam tās atkal pazuda griestos.
-"es nezinu" - bija vienīgais ko spēju dabūt pār lūpām.
Un es nemeloju. Es nezināju kas mēs esam. Mēs burtiski iepazināmies pirms trīs nedēļām, nākamās dienas vakarā - ballītē mēs skūpstijāmies, un pēc tam viņš pazuda uz divām nedēļām, tad atkal uzradās uz spēli, un tad notika šis vakars.
Alekss nopūtās.
"Kas mēs esam tavuprāt?"
-"es atkal nezinu..."
Neattraudama no viņa acu skatienu, es redzēju viņa skaisto smīnu, kas pavīdēja uz lūpām.
"Tu gribi kaut kas būt?"- Viņš jautāja smaidot. Tagad, viņš atkal bija pievērsis savu skatienu man.
-"tev tak ir meitene..."- norūcu, tādā ķircināšanas noskaņojumā.
"Es jau domāju, ka tu nenoticēji Lūka meliem.."

Grasījos ko teikt, bet aprāvos pusvārdā. Es nezināju, vai es ticu Lūkam. Jo, kapēc lai gan tādam kā Alekss nebūtu meitenes..Bet no otras puses..

"nepārproti, tu man patīc. Tu esi interesants un..un izskatīgs, jā..Bet attiecības, un visas tās problēmas, es vienkārši..."
-"negribi būt attiecībās?"- Viņš mani pārtrauca.
Es pamāju ar galvu.
"es arī nē. Tapēc arī jautāju."- Viņš teica, uz teikuma beigām noklusinot balsi.

Es vāji pasmaidīju. Es biju nogurusi. Savu roku, pārkārtoju, un noliku sev pie vēdera, lai siltāk. Alekss aplika savu roku, ap mani ciešāk.
Kārtīgi ieelpodama viņa smaržu, aizvēru acis.
Atkarība var būt arī no smaržas.

"lai gan Tu man nozīmē daudz. Es nevaru paskaidrot, bet ar tevi es jūtos kā mājās.."- Alekss klusām teica, iztraucēdams mani no miega.

Es neko neteicu. Es tikai apskāvu viņu. Darbības runā skaļāk par vārdiem.
***
Es atvēru acis. Blakus neviena nebija.
Istabā valdīja svaigs gaiss. Pagriežoties uz otriem sāniem, pamanīju ka logs ir vaļā.
Izkāpu no gultas, pieiedama pie palodzes, un paņemdama balto lapiņu kas tur mētājās.

"Ar katru sekundi, ko pavadu skatoties uz tevi, saprotu cik skaista Tu esi. Pat guļot. Bija jādodas darīšanās, drīz tiksimies.
P.S Zilā krāsa Tev piestāv..
Xoxo, Alekss"

Pasmaidīju. Piegāju pie plaukta, atvēru atvilktni un ieliku tur iekšā zīmīti. Pagriezos pret spoguli, ieraudzīdama sevi aizvien Aleksa zilajā džemperī. Zilā krāsa tiešām izskatījās labi.
Nožāvājos, un devos ārā no istabas, lai dotos uz virtuvi ēdiena meklējumos.
Nokāpjot pa trepēm, pagāju garām tēta darba istabai, kur durvis bija vaļā, un tur atradās daudzi vīrieši melnos uzvalkos, gāju garām viesistabai, kur..
Atkāpos pāris soļus atpakaļ pie tēta kabineta. Tā nebija mana iztēle. Te tik tiešām bija vismaz seši vīrieši uzvalkos.

"Odrij, ienāc lūdzu."- Atskanēja tēva balss, man satrūkoties.
Laikam pamanīja mani spiegojot.
Es klusiņām iegāju telpā, un nostājos stūrītī, tālāk no citiem acu skatieniem.
Tētis pamāja ar galvu, un vīrieši atsveicinoties pameta šo telpu. Te palika tikai divi.
Viņi pagriezās. Vienu no viņiem es pazinu.
Blondās matu cirtas bija izpūrušas, zilās acis lūkojās man garām.
Olivers uzvalkā izskatījās ļoti pievilcīgs.

"Es visu nakti nespēju beigt domāt par starpgadījumu starp mums, līdz sapratu, ka tev ir taisnība. Pat ja es gribu tevi pasargāt, es to nevaru izdarīt turot tevi mājas arestā."
-"Vismaz nāci pie prāta"- nobubināju.

Ar acs kaktiņu es saskatīju Olivera mazo smaidu, uz vienu, nelielu sekundi.

"lai vai kas notiktu, bīstami būs visos gadījumos. Tapēc es esmu nolēmis tevi officiāli iesaistīt. Kopš šīs dienas, tu būsi daļa no kā vairāk, nekā tikai ģimenes. Tu būsi daļa no mafijas."
***
***
Honestly, man pēdējā laikā ļoti lielā iedvesma ir. Vai Jums patīk, ka daļas nāk ārā bieži ( katru otro dienu) ? Un vai šis stāsts ir palicis nedaudz labāks? I mean, es cenšos to uzlabot, lai būtu labs lasīšanai.
Paldies par atbalstu,
Xoxo, Elī.