"Algots slepkava"

1.35

"Un citi nekad nesapratīs to atvieglojuma sajūtu, kāda man ir, tad, kad tu man uzraksti. To smaidu uz manām lūpām, tad, kad es tevi ieraugu, un to prieku acīs, tad, kad es par tevi domāju."
***

Man bija sajūta, ka lifts nemaz nekustējās uz leju. Vai laiks vispār gāja, vai arī tas bija apstājies? Es nespēju padomāt, jo katru reizi, kad centos, man likās, ka sapņoju.
Alekss izglāba manu dzīvību.
Nošaujot vīrieti, kurš gribēja nošaut mani.
Ko viņš vispār te darīja?

Lifts nokrakšķēja, iztraucējot manas domas.
Durvis atvērās, un es pavērsu pacelto ieroci pret durvīm.
Lifta durvis atvērās, un pret mani bija pavērsts ierocis.

"Goda vārds, es tevi nogalināšu!"- Dilans teica, paķerot mani aiz rokas, un noliekot ieroci aiz džempera, speciālā maciņā.

Viņam blakus gāja Andrea. Uzmetusi skatu uz ieroci manā rokā, viņa sarāva uzacis.

-"Pīters ir augšā.."-
-"sašauts, jā, bet par to ir parūpēts, Meisons jau ir aizvedis viņu uz mašīnu."
"es viņam iedevu Olivera mapi, es to atradu."- teicu, Andreai pasmaidot.

"tu varētu mani uzslavēt."- teicu brālim, kurš tikai vilka mani sev līdzi.
-"jā, Odrij. Malacis. Tu gandrīz nomiri. Turklāt, tagad, kad Meiza un tas otrs tips tevi redzēja.."-
-"tas otrs tips ir miris, un tā Meiza ir atslēgusies, jo es viņai kaut ko injikcēju kaklā."

Dilans apstājās un paskatījās uz mani ar nesaprotamu sejas izteiksmi. Tad viņi abi atkal paskatījās uz ieroci manā rokā.

"Kā viņš nomira?"- Andrea ievaicājās, mums izejot ārā no pamestās slimnīcas.
-"viņu nošāva."

"kas?"- Viņi abi reizē iesaucās.

Dilans atvēra mašīnas durvis. Apsēdos sēdeklī, nometu to ieroci uz mašīnas paneļa, Dilans vēl mani piesprādzēja. Nobolīju acis.
Andrea apsēdās aizmugurē.

"Emm..gan jau, ka tā Meiza gribēja nošaut mani, bet trāpija viņam."- nomurmināju.

Es nezināju, vai būtu prātīgi stāstīt viņiem par Aleksu. It īpaši, ja es pati nezinu, vai es tiešām viņu tur redzēju.

Dilans apsēdās šofera sēdeklī, un iedarbināja mašīnu.

No pretējās, melnās mašīnas pazibēja lukturu gaismas, un pamanīju pie stūres Meisona seju.
Dilans pamāja ar galvu un uzsāka braukt.

"Tu ar mani tagad nerunāsi?"- jautāju, pēc vismaz desmit minūtēm.
Dilans neko neatbildēja, tikai turpināja skatīties taisni uz ceļa.

-"viņam vajadzēs laiku."- Andrea pieskārās manam plecam, un nočukstēja.

"Kapēc? Dilan, es tikai centos palīdzēt."-

-"Centies palīdzēt, hm?"
"Jā, kaut kas nebija labi. Kapēc tad viņa izskrēja no mašīnas?"- pamāju ar galvu uz Andreas pusi.

"Pīters bija sašauts, man bija viņš jāatrod un tad jāatrod Meisons."- Viņa paskaidroja, man pamājot ar galvu.

-"Tu vienkārši aizskrēji, un es padomāju, ka kaut kas slikts notika. Nav jau tā, ka es varētu mierīgi sēdēt mašīnā un gaidīt."

"Bet tā bija viena lieta, kas tev bija jāizdara!"- Brālis skaļi un nikni teica, attraujot roku no stūres, uzliekot to uz savas kājas.
-"Dilan, nomierinies."- Andrea klusi iesaucās, pastiepjoties uz priekšu, viņa uzlika savu plaukstu uz Dilana rokas.
Puisis ieelpoja, un paskatījās uz meiteni nedaudz pasmaidīdams.
Sarāvu uzacis un paskatījos uz abiem diviem no malas.