"Algots slepkava"

1.7

"Mīlestība nenozīmē skatīties vienam uz otru. Bet gan kopīgi skatīties vienā virzienā, un domāt tās pašas domas."
***
Iegāju mājās, nometot somu uz zemes.
Divās nedēļās viss bija mainījies. Sienas bija pārkrāsotas baltas. Tās vairs nebija drūmi melnas. Durvis bija nomainītas, pret jaunām koka durvīm. Viss smaržoja savādāk. Pat paklāji nebija tie paši. Grīdas, vai lampas.
Ja kāds, pirms divām nedēļām būtu man teicis, kā nākotnē te viss izskatīsies pa visam savādāk, itkā šī būtu galīgi cita vieta, es, protams teiktu ka tas cilvēks ir traks.
Tomēr ejot garām trepēm, sirds nodrebēja. Es zināju ka šī ir vieta, kur viņa ievilka pēdējo elpu.
Nekas nespēs likt man aizmirst to.

Ieelpoju vēlreiz, un pasmaidīju.
Smaids ir labākā dāvana, un es to nēsāšu ar godu. Devos augšā pa trepēm, paejot garām Eliota istabai, atceroties ka vēlāk jādodas uz slimnīcu. Un pēc tam devos tālāk. Mammas istaba bija aizklapēta. Durvis bija ar špakteli pazudušas. Istaba vairs nebija. Tā neeksistēja.
Toties, pretī viņas istabai, bija jauna. Piebūve.
Tēta istaba. Sirds sasildījās, zinot ka viņš drīz būs mājās.  Bet ne tikai viņš, būs arī cita problēma - Dilans.  Nav tas jaukākais brālis, bet es mīlu to idiotu.

***

Paņēmu rokās telefonu, aizvien sēdēdama uz palodzes. Vēsais gaiss neļāva man iemigt, un es nemaz nevēlējos aizmigt. Sēdēju un centos uzzināt visu. Uzzināt visu par Aleksu. Lai zinātu kas viņš īsti ir, un kas tā par meiteni.
Nedaudz iebļāvos, tad kad telefona priekšā strauji izlēca Beta. Nopūtos, atbildot video zvanu.

-"Čau, stulbene."- Viņa 'laipni' teica.
"Tev arī labs vakars.."
-"Ārā nāksi?"-
"Man jāgaida tētis un Dilans.."-
-"Oo, badass brālis būs atpakaļ?"-
"Beta, tev ir čalis, jesus."-
-"Mhm, un mums ir brīvas attiecības. Varu darīt ko gribu."-
"Beta, kur tu esi?"
-"Es nezinu. Bija viens pasākums foršs, tad atbrauca policisti, un es aizskrēju..nav ne jausmas kur esmu"-
Skaļi nopūtos, tā lai Beta to dzirdētu.
"Tu ar savām problēmām..Vari ieslēgt atrašanās vietu?"-
-"Vari izdarīt to, vari izdarīt šito..? Besī.."-
Nobolīju acis.
"Ja jau besī, tad nezvani."-
Noliku klausuli. Es, protams apzinos, ka nekad neesmu tā uzvedusies, bet reizi pār visām reizēm tiešām apniek.
Jau atkal iepīkstējās telefons. Tikai šoreiz tā nebija Beta. Lūks.
"Ko vajag?"
-"Wow, tik rupji. Tu zini kur ir Beta?"-
"Staigā kaut kur pārdzērusi jēgu, man neinteresē."
-"Vismaz palīdzi man viņu atrast."-
"Dievs sargā manu dvēseli. "- Nočukstēju.

Pēc aptuveni pusstundas, Beta bija mājās. Vai vismaz mājās ar Lūku. Nevarētu teikt, ka es viņam uzticos, bet ja viņa ir laimīga, laikam es arī.
Aizvēru datora vāku, tad kad sāka parādīties visādas slepkavību ziņas. Lūk ko nozīmē internets. Centīsies atrast vienu cilvēku, līdz beigās atradīsi masveida slepkavības.

Izgāju ārā uz lieveņa, jo likās ka dzirdēju kādu, saucam manu vārdu. Palūkojos apkārt. Neviens nebija. Laikam jāpieslēdz vārtiņi. Tētis un Dilans būs vēlu, uzzvanīs, tad atslēgšu.
Noskanēja klikšķis, vārtiņiem aizslēdzoties.
Pagriezos atpakaļ, sirdij salēcoties. Melns stāvs, stāveja manā priekšā. Es soli atkāpos.
Laternu gaismas uzspīdēja, man ieraugot smaragdzaļās acis, zem melnās kapuces.
Alekss pasmaidīja.
"Es jau cerēju tevi satikt.."- Viņš klusi teica, pasmaidot.
Es atviegloti nopūtos, bet tomēr dusmas bija lielākas.
-"Vācies, no kurienes atnāci.."-
"Varbūt vākties tur, kur atnācu? Proti pie tevis?"
-"Ej pie savas meitenes. Cerams viņai pateici, ka skūpstījies ar citu.."-
"Ar citu? Domā ar tevi?"- Viņš teica pasmīnot.
"Labāk neatgādini..briesmīga kļūda.."
-"Man gan patika..."- Viņš teica, pakāpjoties soli tuvāk, man jūtot viņa rokas uz saviem gurniem. Viņš atkal nedaudz pasmaidīja.
Līdz brīdim, kad viņa lūpas atkal aizskāra manas. Šis brīdis. Viņš un Es. Un es atkal aizmirsu to, cik ļoti dusmīga biju. Tuvumā dzirdēju policiju sirēnas, kaimiņu mūziku..Bet nespēju koncentrēties dēļ viņa.
Es dievināju viņu.
Viņa labā roka aizslīdēja aiz manas muguras, kamēr kreisā bija tur pat uz gurna.
Viņš apstājās, iekožot vāji manā lūpā.
Es atvēru plakstiņus, redzot viņu smīnam.
"Tu esi nosalusi.."- Viņš teica, atlaižot mani.
Pār galvu viņš novilka savu džemperi, atskanot mazam klikšķim, kaut kam aizripojot.
"Velns..nometnes gredzens"- Alekss nomurmināja.
"Rīt, gaismā sameklē. Pēc tam atdosi.."- Viņš pasmaidīja, pārvelkot man pāri savu melno džemperi.
"Labi.."- Nočukstēju.
"Man tagad jāi..."- Viņš piepeši apklusa, sāpēs ievaidoties.
Viņa baltais krekls piepildījās asinīm, nazim caurdurot vēderu. Kāds no mugurpuses bija viņu sadūris.
———
Es atvēru acis, smagi elpojot.
Murgu mani moka jau divas nedēļas, bet šī bija pirmā reize, kad tajos bija Alekss.
Izkāpu no gultas, pieejot pie loga. Vēja plūsma lika loga rūtīm drebēt. Aizcērtu logu, noskurinoties.
-"Tas bija tikai slikts sapnis, Odrij. Tas nenotika. Viņš ir pie savas meitenes..sveiks un vesels"- nomurmināju pati sev.
Tomēr manu skatu kaut kas aizrāva.
Kaut kas maziņš, un spīdīgs, tieši pie vārtiņiem.
Un lai vai cik traki izklausītos, es zvēru...
Aleksa nometnes gredzens mētājās manā iekšpagalmā, pie vārtiņiem.