"Algots slepkava"

1.18

"Ja tu necīnies par to ko gribi, neraudi par to ko pazaudēji."
***
Nedaudz ieklepojos, kad kārtējo reizi atsitos pret zemi.
"Celies augšā."
-"Man nav spēka
"Odrij, mēs esam te, tikai kādas divas stundas
-"Tikai..Oliver, es nomiršu- Kārtējo reizi izčīkstēju.
Virs manas sejas, tālumā, parādījās divas okeānzilas acis. Olivers pastiepa roku, ar nelielu smīnu uz lūpām.
"Tu par daudz domā. Tu esi par daudz aizdomājusies..Un centies pārāk daudz koncentrēties..Bet ar cīnīšanos tā nav, tu ļauj savam ķermenim darīt visu..Tapēc centies koncentrēties mazāk..beidz domāt."
-"Mhm"- nomurmināju, nostājoties taisni.
Olivers iztaisnojās, apgaisomojumam atkal apspīdot viņu. Zem zilajām acīm, metās tumši violeti loki. Viņam stāvot taisni, viņš bija diezgan garāks par mani. Viņa plecu rotāja tetovējums. Divas līnijas, ar krustu starp tām, un uguns liesmu.
Viņa augums kopumā bija skaists. Vēdera preses lejasdaļu arī rotāja rēta...vai pat šuve. Tā bija dīvainā veidā skaista. Tā bija daļa no viņa.

"Es nevaru..tas nav godīgi."
-"Kas?- Olivers jautāja, man ar galvu pamājot uz viņa pusi.
Viņš pasmīnēja.
"Es tev novēršu uzmanību, hm?"
Es tikai nobolīju acis, un novērsos no viņa.
Ar skatienu, aizvien pamanīju Olivera smīnu, kas padarīja mani pat nedaudz niknu.
Pārliku savas rokas krustā, pie vidukļa. Ar vienu rokas kustību, melnais sporta krekls bija nost.

"Tā tiešām nav godīgi.."- Olivers iesāka
-"Ak tā?" - Jautāju, pie reizes atvēzējot kreiso roku, un sitot.
Es to dariju nedomājot. Olivers tāpat izvairījās no sitiena.
Es situ vēlreiz. Mani muskuļi, tie sāpēja. Bet atmiņa tiem tika uztrenēta kārtīgi.
Roka pati lidoja pa gaisu.
Olivera skatiens sastapās ar manējo, pēc tam viņa skatiens nozuda zemāk, man izdarot pagriezienu, labās kājas muskuļiem sasprindzinoties, līdz es spēru.
Kāja atsitās Oliveram pret vidukli, viņam sagrīļojoties.

"es ļāvu tev to izdarīt..."
-"nē, tu biji aizņemts, skatoties uz manām.."
"acīm? Jā, man patīk zilpelēka krāsa"
-"Manas acis ir augšā.."- noteicu, viņam šoreiz paskatoties manās acīs.
Olivers pasmaidīja, kamēr es pagriezos uz otru pusi, šoreiz sperot ar kreiso kāju, viņam nedaudz zaudējot līdzvaru. Nostājoties stabili, es atvēzēju labo dūri, Oliveram to knapi atvairot, viņam pasperot soli uz atpakaļu, man pieliekot savu kāju aiz viņa.
Olivers aizķērās, zaudējot līdzsvaru.
Viņam krītot, situ vēl reizi, Oliveram satverot manu plauktu, man krītot viņam līdzi.
Olivers nokrita zemē, man uzkrītot viņam virsū. Pat neapdomājot, es uzreiz pielēcu kājās, bet pati esot neveikla, atkal aizķēros aiz viņa kājas, nokrītot viņan gar sānu, un tad noveļoties uz zemes.

Olivers iesmējās, bet reizē arī nopūtās. Viņš ieelpoja saraustīti un lēni. Klusi norūcies, viņš piemiedza acis, ar roku pieskaroties vietai, kur atrodas ribas.
"Ēe..es noteikti neesmu tik smaga, lai salauztu tev kaut ko."- Izdvesu, pieceļoties kājās.
-"Nē, ne tu..Viss kārtībā." - Viņš klusi nopūtās, pieceldamies sēdus, ar lielu sāpju izteiksmi sejā.
"Oliver, ak dievs.."- Nosaucos, pietupdamās. Šuve uz viņa vēdera bija atgājusi vaļā. Asinis nebija daudz, pavisam nedaudz, bet es tāpat nobijos.
"Viss kārtībā.."
-"Noteikti nav.."- Nosaucu, paķerot savu kreklu no zemes, un uzliekot to uz brūces, nedaudz piespiežot.
"Malacis, tev sanāca..lai gan es domāju, ka šodienas treniņam būs gana."- Olivers nopūtās.
Viņš pieskārās manai rokai, noņemdams to nost no krekliņa un brūces. Olivers piecēlās kājās.
"Neskaties uz mani tā. Es nemirstu. Tas ir tikai skrāpējums un sāpes ribās.."
-"Tikai.."- Nočukstēju.
"Viss kārtībā". - Olivers nomurmināja.
Viņš gāja uz kāpņu pusi, man sekojot viņam.
Olivers iegāja viesistabā, un atvēris plauktiņu, izņēma adatu un diegu.
"Tu..tu pats?"
-"Jā"-
"Es laikam vemšu."- klusi noteicu, Oliveram tikai pasmaidot.

"Tev trīc rokas"- Olivers ierunājās, pārtraucot klusuma brīdi.
-"Varbūt man vienkārši bail no tevis..no šī visa.."
"Tagad izdomāji izstāties?"
-"Ko? Nē..noteikti nē. Bet tu mani biedē. Tu esi reāli savainots un..."
"Gadās"
Es nopūtos vēlreiz, aiziedama pēc mugursomas. No somas izvilku zilo džemperi un uzvilku to sev mugurā.
Telefons iepīkstējās, Oliveram to paķerot.
Viņš piecēlās kājās, un neko nesakot aizgāja.

Es stāvēju istabas vidū un gaidīju viņu atpakaļ.
Izstaipīju rokas, džemperim paceļoties pie sejas. Sajutu Aleksa smaržu. Viņa džemperi es noteikti paturēšu.

Olivers atnāca atpakaļ, tikai šoreiz, viņam bija melnas džinsas, ar melno džemperi, un džinsu jaku pāri.
"Dosies kaut kur?"
-"Darīšanās.."
"Es arī varu nākt?"
-"Noteikti nē."- Viņš ātri noteica, meklēdams ko atvilktnē.
"vai tās ir darīšanas kā mafijas darīšanas, vai arī tā ir kāda meitene?"- jautāju, iesēžoties dīvānā.
Olivers pagriezās, rokās turot ieroci.
"wow, okey. Tā noteikti nav meitene"- iesaucos, viņam aizliekot ieroci aiz džinsu jakas, speciālā kabatā.
"tad tagad Olivers ies kādu nošaut?"-
Viņš tikai turpināja rakņāties atvilktnē, jau atkal.
"es jūtos ļoti ignorēta."
-"piedod..."
"Kas slikts noticis? Tavs tonis nav ļoti labs.."
-"Teiksim tā, kaut kas nogāja grīstē, un man tagad jāskrien."- viņš teica, rokās paņemot mašīnas atslēgas.
"tevi aizvest?"
-'nē, būs labi.."- nomurmināju.
"Tikai tu tak nesaki neko par mafiju savam čalim, hm?"
-"man nav čaļa"- nočukstēju, Oliveram saraujot uzaci.
"mēs neesam kopā, mēs..es nezinu kas mēs esam.."
-"Tev viņš patīk?"- Olivers jautāja, gluži skrienot pa visu pirmo stāvu, mestdams šo to somā.
"jā..
-"tu viņam patīc?"
"viņš tā saka..
-"tad kur problēma?"- Olivers jautāja, ieskrienot atpakaļ viesistabā.
"es nezinu..es tiešām nezinu."
-"Klausies, Odrij..man patīk ar tevi runāt, tiešām..bet pašlaik, man jāskrien. Tātad, treniņš rīt, vakarā. Atceries visu aizslēgt, es skrienu. Kad esi mājās, drošībā - uzraksti man."- Olivers teica, vilkdams kājās botas
"mhm"
-"Un Odrij..nešaubies par sevi. Tu esi gudra, skaista, jauka, un...un vari arī kauties, ja gribi. Es esmu pārliecināts, ka tu viņam patīc."- Olivers nomurmināja, pasmaidot.
Es atsmaidīju pretī, un tad viņa seja nozuda durvīs.
Pēc laika atskanēja mašīnas motors, un Olivers bija prom.
***
•••
Ceru, ka ir ok 🧚🏻‍♀️❗️. Jauna daļa vissticamāk rīt, 1. janvārī. Ja saņemšos, varbūt pat šodien.
Paldies visiem par jaukajiem vārdiem, un par to ka lasat. Buča.